Prof. Dr. P. Valdens ģimenes lokā

Rīgas politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes
laboratorijas korpuss (Kronvalda bulv.) celts
pēc P. Valdena iniciatīvas, 1899.-1901. gads.
No Я. Страдинь, Ю. Соловьев.
Павел Иванович (Пауль) Вальден.
- Москва Наука, 1988. gads

P. Valdens (ceturtais no kreisās puses) ar darbinieku
grupu, 1890. gads. No Я. Страдинь, Ю. Соловьев.
Павел Иванович (Пауль) Вальден.
- Москва Наука, 1988. gads

Medaļa. Mākslinieks J. Strupulis. No Я. Страдинь,
Ю. Соловьев. Павел Иванович (Пауль) Вальден.
- Москва Наука, 1988. gads

P. Valdens studēja ķīmijas tehnoloģiju Rīgas Politehnikumā pie Vilhelma Ostvalda, ar kuru arī vēlāk uzturēja ciešas koleģiālas attiecības. Turpināja studijas Pēterburgas universitātē, promocijas darbu filozofijā aizstāvēja Leipcigas universitātē Vilhelma Ostvalda vadībā. 1899. gadā ieguva ķīmijas zinātņu doktora grādu Pēterburgā.

1892. gadā P. Valdens kļuva par docentu Rīgas Politehnikumā, ar kuru saistās viņa lielākie sasniegumi. Vēlāk viņš kļuva par profesoru. No 1911. līdz 1918. gadam P. Valdens vadīja Pēterburgas zinātņu akadēmijas Ķīmijas laboratoriju, bet Pirmā pasaules kara laikā – Rīgas Politehnisko institūtu pēc tā evakuācijas uz Maskavu. Pēc kara profesoru uzaicināja vadīt Baltijas Tehnisko augstskolu (Baltische Technische Hochschule) Rīgā, bet 1919. gadā viņš aktīvi iesaistījās Latvijas Augstskolas izveides procesā.

1919. gada augustā P. Valdens pārcēlās uz dzīvi Vācijā, kur līdz aiziešanai pensijā turpināja attīstīt Rīgā aizsāktos pētījumu virzienus. Turpmākā profesora darbība saistīta ar Rostokas, Frankfurtes un Tībingenas universitātēm.

Viens no P. Valdena izcilākajiem sasniegumiem stereoķīmijā - ir t.s. Valdena apgriezenība. Viņš atklājis aptuveni 50 jonizējošu neūdens šķīdinātāju, līdz ar to liekot pamatus neūdens šķīdumu elektroķīmijai. P. Valdens ieviesis jēdzienus “solvatācija” un “solvolīze”, definējis “Valdena reizinājuma” formulu, viens no pirmajiem noteicis naftas bioloģisko izcelsmi. Bija Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes laboratorijas ēkas celtniecības iniciators. Pēdējos mūža gados P. Valdens pievērsās ķīmijas vēsturei, publicējot ievērojamus darbus šajā nozarē.

P. Valdens bija septiņu akadēmiju un zinātnisko biedrību loceklis. Viņa zinātniskajā mantojumā ir 40 monogrāfijas un mācībgrāmatas, 200 oriģinālraksti organiskajā un fizikālajā ķīmijā, 130 raksti ķīmijas vēsturē un zinātnes filozofijā.

P. Valdens bija viens no pirmajiem Rīgas Politehniskā institūta (RPI) direktoriem. Jāuzsver, ka viņš būtībā darīja visu, lai šajā augstskolā saglabātu eiropeiski vācisko gaisotni. Šajā ziņā viņš bija vispiemērotākais cilvēks, labs diplomāts, elastīgs gan nacionālajos, gan sociālajos jautājumos, ar autoritāti Krievijas, Vācijas un Eiropas akadēmiskajās aprindās.

1917. gada 1. janvārī P. Valdens, jau evakuācijas laikā Maskavā, atkārtoti atgriezās direktora amatā. P. Valdens bija guvis milzu popularitāti Krievijas augstskolu, zinātniskajās un arī valdības aprindās. Direktora amatu RPI pārdēvēja par rektora amatu. Lielā mērā tieši P. Valdena neatlaidība nodrošināja tajos apstākļos ārkārtīgi sarežģīto reevakuāciju uz Rīgu 1918. gada augustā, pēc tam P. Valdens atkāpās no rektora amata.

1918. gada oktobrī Rīgā tika izveidota Baltijas Tehniskā augstskola, kur P. Valdens strādāja par ķīmijas profesoru. Šī augstskola darbojās tikai trīs mēnešus, jo jau 1919. gada februārī, P. Stučkas vadītās Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas laikā, tika izveidota Latvijas Augstskola, kura darbojās tikai līdz maija vidum. P. Valdena prestižs gan latviešu, gan krievu un vācu studentu vidū bija ļoti augsts, un viņu uzlūkoja par augstskolas neapšaubāmu līderi. Pēc P. Stučkas režīma krišanas P. Valdens 1919. gada 24. maijā piekrita kļūt par Baltijas Tehniskās Augstskolas rektoru. Taču Baltijas Tehniskās Augstskolas mūžs nepārsniedza pusotru mēnesi.

1919. gada 7. maijā P. Valdenu ievēlēja par Latvijas Augstskolas (LA) padomes priekšsēdētāju, respektīvi, augstskolas rektoru. Viņu drīkst uzskatīt par pirmo LA ievēlēto rektoru, un viņa portrets pamatoti atklāj Latvijas Universitātes (LU) rektoru galeriju LU rektorāta sēžu zālē Raiņa bulvārī 19.

Pēc K. Ulmaņa Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā 1919. gada 2. augustā Pagaidu valdības izglītības ministrs Kārlis Kasparsons atsāka LA organizēšanu. K. Kasparsons aicināja P. Valdenu pildīt organizējamās LA rektora pienākumus un vadīt organizācijas komisijas pirmās sēdes. P. Valdens to uzņēmās, lai gan viņš bija pret radikālu reorganizāciju un joprojām aizstāvēja RPI tālāk pastāvēšanu, tā tradīcijas un gaisotni, cerēdams, ka sakari starp Rietumeiropu un Krieviju atjaunosies un Rīgai arī turpmāk būs nozīmīga starpnieka loma Austrumu–Rietumu zinātniskajos, tehniskajos un ekonomiskajos sakaros. Viņš arī bija skeptisks par jauno latviešu zinātnieku pārmērīgajām (kā viņam šķita) ambīcijām. Dienaskārtībā bija nacionālas augstskolas veidošana, kur dominētu latviešu mācībspēki, latviešu valoda kā augstskolas mācībvaloda, orientācija uz Latvijas vajadzībām. Latviešu nacionālā inteliģence nevarēja un negribēja šajā ziņā piekāpties pat tā laika izcilākajai autoritātei zinātnē, kāds bija P. Valdens. 1919. gada augusta otrajā pusē P. Valdens kā Latvijas Pagaidu valdības pārstāvis un LA pagaidu rektors devās oficiālā komandējumā uz Vāciju, no kura neatgriezās.

P. Vadens ir apbalvots ar Francijas Ķīmijas biedrības Leblāna (Nicolas Leblanc) medaļu (1929), Gētes medaļu mākslā un zinātnē (1934), Gmelina un Beilšteina medaļu (1954), Amerikas ķīmijas biedrības balvu par publikāciju “Uber die gegenseitige Umwandlung optischer Antipoden” (2011). Septiņas reizes bijis izvirzīts Nobela prēmijai, bet nav to saņēmis.

Latvijā izcilais zinātnieks nav aizmirsts. 1988. gadā Rīgas Tehniskajā universitātē iedibināta P. Valdena piemiņas medaļa par izciliem sasniegumiem ķīmijas zinātnē, tur kopš 1998. gada notiek P. Valdena simpoziji. Savukārt 2003. gadā pie bijušās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes laboratorijas ēkas tika atklāts P. Valdena piemineklis. Arī Latvijas Pasts izrādījis godu zinātniekam, proti, 2013. gadā – Valdena jubilejas gadā - tika izdota P. Valdenam veltīta pastmarka. Rīgā un Valmierā ir P. Valdena vārdā nosauktas ielas. Arī starptautiskā sabiedrība ir novērtējusi šo izcilo cilvēku, un 2013. gadā UNESCO iekļāva Paula Valdena jubileju oficiālajā svinamo dienu kalendārā.

P. Valdena zinātnisko mantojumu ir apkopojusi Latvijas PSR Zinātņu Akadēmija bibliogrāfijā “Akadēmiķis Pauls Valdens”, kura izdota 1983. gadā. Grāmata ir īss apcerējums par akadēmiķa P. Valdena dzīvi, zinātnisko darbību līdz 1983. gadam, kurā hronoloģiskā secībā iekļauti dati par viņa līdz šim apzinātajiem darbiem, kas publicēti no 1887. līdz 1979. gadam.

E. Felsbergs, Cēsu apriņķa
skolas audzēknis, ap 1892. gadu

E. Felsbergs kopā ar mākslas
vēstures studentiem, ap 1922. gadu

E. Felsbergs Atēnās

LU Mākslas kabineta skats

1920. gada 17. augustā E. Felsbergs atgriežas Latvijā un uzsāk darbu LA kā profesors. Bet drīz vien, 1920. gada 3. septembrī viņš tika apstiprināts par pagaidu rektoru. E. Felsbergs 54 gadu vecumā pieņēma nozīmīgu darba un dzīves izaicinājumu, par kuru viņš bija sapņojis vēl esot Tērbatā. Apliecinājums tam ir E. Felsberga LA gada svētkos teiktie emocionālie ievadvārdi: “Spoža augstskola brīvā Latvijā allaž bij manas jaunības sapnis, bet toreiz šis sapnis likās esam tik tālu no patiesības, ka nemaz necerēju, ka manā mūžā viņš vēl varētu piepildīties.’’

Veidot jaunu nacionālu augstskolu dažus gadus pēc Pirmā pasaules kara nebija viegli. Tas bija laiks, kad pēc kara pasaulē bruka impērijas un veidojās jaunas nacionālas patstāvīgas valstis. Lai veidotu valstisku neatkarību, bija nepieciešami izglītoti un intelektuāli pilsoņi. Šādos politiski un ekonomiski sarežģītajos apstākļos dzima doma par nacionālo augstskolu. ”Latvijas universitātes nodibināšana un organizēšana bija grūts un atbildīgs darbs svešu varu iespaidos, lielo kaimiņu tautu nicināšanā un naidā un pašu spēku sākumā nepilnīgi organizētā plūdumā.’’ Profesora skatījumā viens no svarīgākajiem darbiem tolaik, bija izstrādāt Universitātes Satversmes projektu, nostiprināt akadēmiskā personāla sastāvu un ārzemju speciālistu piesaisti universitātei. ’’Viņa skatījumā Satversmes mērķis ir padarīt Latvijas Universitāti par atzītu akadēmisko un zinātnes centru visas Eiropas mērogā.’’

Profesors, laika periodā no 1920. gada, kad tika apstiprināts par pagaidu rektoru līdz savu pilnvaru nolikšanai 1923. gada jūlijā, LU veidošanas darbā darbojās galvenokārt trīs virzienos. Pirmkārt, viņam bija jāturpina pirmā gada vadītāja darbs, sākot ar administratīvo un saimniecisko darbu sakārtošanu. Otrkārt, ne mazāk svarīgi bija arī ārpolitiskie uzdevumi, lai jaunā universitāte iespējami drīz būtu atpazīstama un bija jādomā par ārzemju speciālistu piesaisti universitātei, jāveicina esošo universitātes darbinieku profesionālā pilnveide, lai tie dotos papildināt zināšanas uz ārvalstu universitātēm. Viņa laikā par LU goda biedriem kļuva un diplomus saņēma vairāki ievērojami dažādu zinātņu nozaru ārvalstu speciālisti: Ogists Forels, Anrijs Ozē, Antuāns Meijē, Josepī Mikkola, Čarlzs Teodors Hegberts Raits utt. Trešais mērķis, kuru sev bija izvirzījis profesors esot rektora amatā, bija ’’iespējami augstu nospraust jaunās universitātes ’’standartu’’, lai iespējami īsā laikā panāktu veco universitāšu līmeni.’’ Jāmin, ka E. Felsbergs pats vairākkārt studiju laikā bija pilnveidojis savas zināšanas ārvalstīs: 1901. gadā Pēterburgas universitātē, 1903.-1904. gadā Berlīnes universitātē, komandējumā Romā no 1912. gada 9. līdz 16. oktobrim, labi pārvaldīja vairākas svešvalodas. Lai daudzpusīgi raksturotu profesoru, noteikti būtu jāpiemin E. Felsberga rakstura īpašības un intelekts, kam bija nozīmīga loma Universitātes tapšanā. Domājams, ka rakstura stingrība un principu ievērošana, palīdzēja profesoram tik īsā laikā, ko viņš pavadīja Latvijā, veikt tikt daudz darbus.

Rektora amatā profesors E. Felsbergs bija neilgu laiku - sākot no 1922. gada septembra līdz savu pilnvaru nolikšanai 1923. gada jūlijā. Jāsaka, ka atgriežoties Latvijā, E. Felsbergam bija ļoti darbīgs laiks gan akadēmiskā vidē, gan administratīvā darba jomā. Pirmkārt, paralēli rektora amatam, viņš lasīja lekcijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē un Latvijas Mākslas akadēmijā, kur lasījis kursus Grieķijas vēsturē, grieķu mākslas vēsturē, mitoloģijā un ievadu klasiskajā filoloģijā. Otrkārt, laikā no 1922. līdz 1925. gadam viņš bija Saeimas deputāts, bet no 1924. gada 19. decembra līdz 1925. gada 4. martam - izglītības ministrs. Kā savās atmiņās raksta profesors Pēteris Ķiķauka ”Voroņežā man gadījās kādu pusgadu ar prof. E. Felsbergu kopā strādāt un dzīvot. Tur vēl vairāk es mācījos pazīt viņu ne tikai kā profesoru un zinātnieku, bet arī kā cilvēku, ko nekādi apstākļi nespēja piespiest rīkoties citādi, nekā prasīja viņa sirdsapziņa.’’ Paralēli administratīvam darbam, esot rektora amatā, viņa aicinājums bija arī lekciju lasīšana.

Profesora E. Felsberga akadēmiskās gaitas visvairāk bija saistītas ar Filoloģijas un filozofijas fakultāti. Pirmo reizi Filoloģijas un filozofijas fakultātes sēdē E. Felsbergs piedalās jau 1920. gada 1. septembrī. Kopš Tērbatas laikiem viņa sapnis bija izveidot grieķu mākslas muzeju, kādu viņš pārzināja Tērbatā. Tas arī drīzumā tiek īstenots. Paralēli lekciju darbam, E. Felsbergs no 1920. gada rudens līdzdarbojas arī Mākslas kabinetā. Mākslas kabinetā tika veidota gan priekšmetu kolekcija, gan bibliotēka. Mākslas kabinetā bija vērtīga mākslas priekšmetu kolekcija ar ģipša nolējumu, diapozitīvu, vērtīgu monētu un izdevumu kolekcijām, grieķu un romiešu mākslas oriģināliem. Runājot par bibliotēkas krājumu, Mākslas kabineta bibliotēka tolaik bija visplašākā un visvērtīgākā Latvijā.

Viena no viņa rakstura šķautnēm esot bijusi, it visā meklēt skaisto, vai tā būtu daba, grāmatas, piemiņas vietas, jo viņa vēsturnieka gars visur mēģināja saskatīt patiesas vērtības, pat dzīves grūtākajos brīžos. ”[...] mans tēvs meklēja jēgu dzīvei savās grāmatās. Visbiežāk šai laikā viņam kabatā bija neliela grāmata pelēkos vākos: Romas mākslas pieminekļu, muzeju un bibliotēku saraksts. Varbūt tas bija grāmatas nelielais formāts, kas viegli bija ieliekama kabatā un nēsājama līdz, varbūt tā bija doma par mākslas priekšmetu skaistumu, kas bija uzglabājušies cauri gadsimtiem [...] nezinu, bet šī nelielā grāmatiņa tēvam toreiz likās vismīļākā, viņš to mēnešiem nēsāja līdz kabatā, lasīja, kur vien varēja.’’

Latvijā viņš uzrakstījis arī vairākus darbus par antīko mākslu – ’’Ievads grieķu mākslā’’ (1926), ’’Grieķu mākslas vēstures literatūra’’ (1926), ’’Akropole un Parteons’’ (1926), kā arī grāmatu ’’Grieķu vāzu gleznas’’, par kuru 1928. gadā saņem Kultūras fonda prēmiju. ’’Laikā no 1920. līdz 1927. gadam es savu tēvu reti redzēju atpūšamies, es neatceros viņu redzējusi ar kādu laika kavēklim domātu grāmatu rokās, viesībās viņu atceros reti. Laiks pagāja apspriedēs, sēdēs, lekcijās, semināros, oficiālos sarīkojumos.’’ Tādi ir bijuši darbīgā E. Felsberga pēdējie astoņi dzīves gadi Latvijā, kurus liktenis viņam bija lēmis, jo 1928. gada 31. augustā pēc smagas slimības pārstāj pukstēt viņa sirds.

Prof. J. Ruberts Rīgas 1. slimnīcā, ap 1930. gadu

Prof. J. Ruberts (centrā) LU Medicīnas
fakultātes studentu vidū, ap 1930. gadu

1922. gadā J. Ruberts atgriezās Latvijā, tika ievēlēts par Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes oftalmoloģijas profesoru un Acu slimību klīnikas direktoru. 1923. gada 23. aprīlī J. Ruberts tika ievēlēts par Medicīnas fakultātes dekānu. Tā paša gada 16. maijā viņu ievēlēja par LU rektoru. Profesors J. Ruberts bija LU rektors no 1923. gada 1. jūlija līdz 1925. gada 1. jūlijam.

Rektora J. Ruberta vadībā LU turpināja strauji attīstīties - tika atvērtas jaunas fakultātes, attīstījās starptautiskā sadarbība, tika izdoti zinātniskie raksti un sākta doktora disertāciju aizstāvēšana. Veidojās arī citas LU institūcijas - Universitātes bibliotēka, Botāniskais dārzs, aptieka u.c.

Nozīmīgs J. Ruberta veikums bija LU Acu slimību klīnikas izveide, kura atbilda tālaika modernākajām prasībām.

Profesors J. Ruberts piedalījās Baltijas oftalmologu biedrības izveidošanā 1928. gadā un Latvijas oftalmologu biedrības nodibināšanā 1932. gadā. Profesors oftalmologs Kārlis Balodis (1889–1964) secina – “Ar savu izcilo personību un lielo zinātnisko autoritāti Rubertam izdevās apvienot gandrīz visus visdažādāko tautību acu ārstus vienā saimē — Latvijas Oftalmoloģijas biedrībā un ierosināt viņus strādāt kopīgā darbā — Latvijas oftalmoloģijas izkopšanā.”

Profesors J. Ruberts savas zinātnieka karjeras laikā sarakstījis ap 40 zinātnisku pētījumu, kas publicēti Krievijas un Eiropas oftalmologu zinātniskajos izdevumos. Viņa publicētie pētījumi veltīti galvenokārt acs patohistoloģijai, trahomas izpētei un ārstēšanai un citiem oftalmoloģijas jautājumiem.

Izglītības ministrs prof. A. Tentelis Jāņa Misiņa
bibliotēkas atklāšanā, 1928. gada 2. marts

Ministru kabineta locekļi pie Latgales senās dūmu
istabas. A. Tentelis devītais no kreisās puses.
1935. gada 17. jūlijs, Brīvdabas muzejs, Rīga

A.Tentelis ar ģimeni 1935. gadā

Vērtējot A. Tenteļa darbību LU no pirmajiem darbības gadiem, noteikti var apgalvot, ka viņš ir bijis vairāk administratīvā un organizatoriskā darba veicējs. Ar zināmu varbūtību var apgalvot, ka tieši šī iemesla dēļ, A. Tentelim neizdodas pievērsties promocijas darba izstrādei. Par viņa organizatorisko darbību, kas pirmajos augstskolas gados nemaz nebija tik vienkārša, liecina vairāki administratīvā darba amati un, protams, LU kolēģu uzticēšanās tieši profesoram, viņu vairākkārtīgi ievēlot gan par dekānu, gan par rektoru. ”Viņš vairākkārt pildīja fakultātes dekāna (1927-1928, 1931-1933), Universitātes prorektora (1924-1925) un rektora (1925-1927, 1929-1931) pienākumus.’’ Domājams, ka pirmie LU darbības gadi nebija viegli nevienam no pirmajiem rektoriem, jo katram no viņiem bija jāveic savi uzdevumi universitātes attīstības procesā. Ja rektoram E. Felsbergam bija jādomā par Universitātes Satversmes izveidošanas teoriju, rektoram J. Rubertam nācās aizstāvēt Saeimā Universitātes pieaugošās vajadzības, tad rektoram A. Tentelim bija pilnīgi cita misija. ”A. Tentelis, kā sava pirmā, tā otrā rektorāta laikā neatlaidīgi stāvēja nomodā par latviešu nacionālo mācības spēku pieaugumu un sekmīgi aizstāvēja akadēmiskās autonomijas principus pret partiju režīma draudiem. Viņam nācās arī vadīt Universitātes 10 darbības gadu atceres svētkus 1929. gada 28. septembrī.’’

Ja iepriekš tika pieminēts A. Tenteļa organizatoriskais talants un milzīgās darba spējas LU ietvaros, tad noteikti ir jāatzīmē, ka viņš divas reizes ieņēma izglītības ministra amatu. Pirmo reizi tas bija 1928. gadā, bet ilgstošāks laika periods bija no 1935. gada 11. jūlija līdz 1938. gada 22. augustam, kad viņš savu veikumu atkārtoti sniedza esot izglītības ministra amatā. Tā ir tikai daļa no A. Tenteļa administratīvo darbu uzskaitījuma. Lai pilnībā raksturotu A. Tenteļa entuziasmu, noteikti ir jāpiemin virkne komisiju, organizāciju utt., kuros paralēli LU darbam ir darbojies neatlaidīgais profesors.

A. Tentelis ilgstoši darbojies Latviešu un igauņu tuvināšanās biedrības valdē, bijis Pieminekļu valdes loceklis. 1936. gadā nodibinoties Latvijas Vēstures institūtam, par tā direktoru un institūta žurnāla ’’Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla’’ redaktoru kļuva A. Tentelis, tāpat viņš darbojies Rīgas Latviešu biedrības Zinību komitejā. Tās ir tikai dažas iestādes, kurās līdzdarbojies A. Tentelis. Izpētot dažādus avotus, noteikti var pieminēt, ka A. Tenteļa uzmanības lokā bija arī bibliotēku jautājums, kuram viņš pievērsa uzmanību, pildot dažādus administratīvus amatus.

A. Tentelis bija viens no Universitātes profesoriem, kurš varēja lepoties ar lielas bibliotēkas esamību. Viņa privātās bibliotēkas apjoms bija diezgan iespaidīgs – 7000 vienības. Turklāt, tā bija pieejama ikvienam studentam, kas pētīja vēsturi. Iespējams, ka tās apjoms ir cieši saistīts ar vēsturnieka profesijas būtību - studēt jaunāko literatūru, smelties un salīdzināt faktus no dažādiem avotiem, kritiski izvērtēt pieejamo informāciju. A. Tentelis bija pārliecināts, ka ”vēsturnieks bez vēstures grāmatām bibliotēkā, ar vienu mācību grāmatu vien, ir kā galdnieks, kas grib galdu taisīt ar cirvi vien.’’ Iespējams tas fakts, ka A. Tentelim kā vēsturniekam rūpēja grāmatas, lielā privātās bibliotēkas esamība un tās papildināšana, ieinteresēja profesoru aizdomāties par Universitātes Bibliotēku un bibliotekārā darba ikdienu. Piemēram, A. Tentelis ir darbojies Latvijas Universitātes Bibliotēkas komisijā, regulāri savai Filoloģijas un filozofijas fakultātes bibliotēkai dāvājis pa kādam grāmatas eksemplāram. Pildot izglītības ministra pienākumus, 1928. gadā atklāja Jāņa Misiņa bibliotēku. Savukārt atkārtoti pildot LU rektora pienākumus, A. Tentelim nācās risināt saimnieciskus jautājumus saistībā ar bijušā Rīgas Politehniskā institūta bibliotēkas reevakuāciju. 1930. gada septembrī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija lūdza rektoru A. Tenteli beidzot sniegt precīzu un detalizētu informāciju par atlikušo mantu, nevis kopīgu mantas apjomu. Izskatot rektora personīgo lietu Latvijas Valsts Vēstures arhīvā, nācās konstatēt, ka 1929. gadā A. Tentelis bijis Romā, kur piedalījies starptautiskā bibliotekāru kongresā.

Prof. M. Zīle starp 5. kursa studentiem, 1926. gads

Latviešu ārstu biedrības valde.
Pirmajā rindā vidū M. Zīle, 1929. gads

Kopā ar dzīvesbiedri Margotu savā 40 gadu darba
jubilejā Rīgas dzīvoklī, Elizabetes ielā 63, 1929. gads

Profesors lekcijā, 20. gs. 30. gadi

Izglītības un profesijas izvēlē liela loma bijusi vecākajam brālim – ērģelniekam, skolotājam un Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģentam Indriķim Zīlem (1841–1919). Dzīvojot Valkā, M. Zīle apmeklēja gan draudzes, gan apriņķa skolu, bet no 1878. līdz 1882. gadam mācījās Tērbatas valsts ģimnāzijā. 1883. gadā iestājies Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē un 1889. gadā to beidza, iegūstot Medicīnas doktora grādu. Jau studiju laikā interesējās par ķirurģiju, strādājot brīvprātīgi profesora Eduarda fon Vāla (Wahl, 1833-1890) vadītajā klīnikā.

M. Zīle bija pirmais latviešu ārsts, kurš savu doktora disertāciju “Ein Beitrag zur Statistik der Rectumcarcinome” veltīja ļaundabīgo audzēju izpētei. Pēc stažēšanās Berlīnes un Leipcigas klīnikās un laboratorijās, viņš nolēma pāriet darbā uz Maskavu, kur pavērās lielākas iespējas gan specializācijai, gan pētniecībai, tomēr hroniska plaušu slimība viņu piespieda jau 1893. gada nogalē mainīt klimatu un pārcelties uz Krimu.

No 1893. līdz pat 1922. gadam M. Zīle ar ģimeni dzīvoja Odesā, realizējot praktiskās medicīnas, akadēmiskā un pētnieciskā darba intereses, strādājot gan klīnikās, gan mācību iestādēs – Novorosijas jeb Jaunkrievijas (Odesas) universitātē un citur. Jau tolaik publicējis rakstus par iekšķīgām slimībām: astmas, plaušu fizioloģijas, funkcionālās diagnostikas un sirds slimībām krievu valodā, kas vēlāk iespiesti arī vācu valodā.

1922. gadā pēc Latvijas Universitātes (LU) administrācijas uzaicinājuma M. Zīle atgriezās Latvijā, ieņemot vairākus atbildīgus administratīvus amatus: LU Medicīnas fakultātes dekāns no 1923. līdz 1925. gadam, LU rektors no 1927. līdz 1929. gadam, Latviešu ārstu biedrības priekšnieks no 1923. līdz 1929. gadam, Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības padomes priekšnieks no 1923. līdz 1924. gadam. No 1922. līdz 1938. gadam viņš vadīja Fakultātes terapijas klīniku, kuru vēlāk uzticēja savam audzēknim Kristapam Rudzītim (1899–1978). Savukārt lekcijas Medicīnas fakultātes studentiem turpināja lasīt cienījamā vecumā esot līdz pat 1938. gadam.

Savu administratora talantu M. Zīle pierādījis 1925. gadā sarīkojot Latvijas ārstu un zobārstu 1. kongresu un 1930. gadā pirmo starptautisko konferenci medicīniskās sintēzes veicināšanai Rīgā. Šī konference bija pirmais LU organizētais Eiropas līmeņa pasākums. Pēc profesora iniciatīvas Marienbādē Čehoslovākijā (tagad Mariánské Lázně Čehijā) 1932., 1934. un 1936. gadā tika sasaukti vēl trīs medicīniskās sintēzes kongresi.

- M. Zīle (kopā ar iepriekšējo rektoru Augustu Tenteli un filologu Pēteri Šmitu) 1927. gadā tika ievēlēts par Upsalas universitātes goda doktoru;

1927. gada beigās M. Zīle ziņoja Universitātes padomes sēdē par bijušā rektora E. Felsberga ierosinājumu sarakstīt LU vēsturi un grāmatu ar mācībspēku biogrāfijām un galvenajiem publicētajiem darbiem, kuru varētu izdot uz tās 10 gadu jubileju;

- Nopietnu vērību M. Zīle sava rektora pienākumu laikā veltīja mācībspēku akadēmiskās izaugsmes jautājumiem. Viņš uzsāka konsekventi īstenot jauno habilitācijas (privātdocenta tiesību iegūšanas) kārtību, kas bija pieņemta 1927. gada pavasarī. M. Zīle ierosināja jautājumu par visu aizstāvēšanai iesniedzamo disertāciju iespiešanu, lai vienādotu fakultāšu prasības un noteiktu kārtību, kādā LU var segt šos izdevumus;

- LU mecenāta Kristapa Morberga testamenta publiskošana, kas pēc viņa nāves 1928. gada 8. aprīlī LU iecēla par savu universālmantinieci;

- Pēc M. Zīles ierosmes 1928. gada sākumā tika uzsākts sintētiski zinātnisko priekšlasījumu cikls, kuru viņš bija iecerējis kā regulāru pasākumu, lai visas universitātes (nevis atsevišķas fakultātes) ietvaros varētu pārrunāt vispārzinātniskus jautājumus no dažādu nozaru aspekta;

- Rīgas pilsētas II slimnīcas (tagadējās P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas) rekonstrukcijas pabeigšana un nodošana fakultātes rīcībā 1928. gada 16. aprīlī. Līdz tam fakultātes klīnikas bija izvietotas, galvenokārt, pilsētas 1. slimnīcā;

- M. Zīle labprāt izrādīja savu muzikālo ieinteresētību un 1928. gada 9. augustā, gatavojoties valsts 10 gadu pastāvēšanas svētkiem, nosūtīja vēstuli Jāzepam Vītolam ar ierosinājumu sacerēt Universitātes himnu;

- 1928. gada 19. septembrī tika izlemts, ka svētku zāles (tagadējās Mazās aulas) jauno katedru būtu jārotā uzrakstam Scientiae et patriae.

Mūža otrajā pusē profesors M. Zīle arvien vairāk pievērsās medicīnas filozofiskajiem jautājumiem, sarakstot vairākus monogrāfiskus darbus, tādējādi liekot pamatus Latvijas internās medicīnas filozofiskās skolas tradīcijām. Šo uzskatu popularizēšanu turpināja viņa skolnieks profesors K. Rudzītis, pēckara periodā šīs idejas pārņēma Ilmārs Lazovskis (1931–2003).

Lielākā daļa prof. M. Zīles publikāciju, kopskaitā ap 60, ir izdotas vācu valodā, izņemot monogrāfijas: “Kas ir dvēsele? : ārstnieciski-sintētiska studija par dzīvības pirmfenomenu” (1940) un “Par ārsta pasaules skatījumu un slimības jēgu : uzsaukums dzīvības sintēzei” (V. Pīrāga tulkojumā, 2011). Zinātnes pasaulē M. Zīles vārds plašāk pazīstams kļūst ar uzvārda vācisko rakstību (kāda tā bija arī vecajā ortogrāfijā) – Sihle, ar kuru viņš publicējis savus darbus vācu valodā un zināms ārpus Latvijas.

Prof. M. Bīmanis ģimenes lokā, 1931. gads

M. Bīmanis pie savas vasarnīcas Bulduros, 1931. gads

Pateicoties labai teorētiskajai sagatavotībai studiju gados Rīgas Politehnikumā un apmaiņai ar inženierzinātniskām idejām starptautiskā mērogā, gan M. Bīmanim, gan citiem jaunajiem inženieriem bija lieliskas iespējas realizēt dažādus projektus pēc modernākajām tā laika tehnoloģijām.

Pēc augstskolas beigšanas 1891. gadā vispirms praktizējās Maskavas–Brestas dzelzceļa tehniskajā daļā, ieņemot distances palīga vietnieka amatu un strādājot par inženieri Daugavpils–Vitebskas dzelzceļā. 1892. gadā viņš tika iesaukts kara dienestā un šo pienākumu pildīja Rīgā, bet 1893. gada februārī inženieris Bīmanis ieradās Maskavā, lai sāktu inženiera karjeru. No 1893. līdz 1920. gadam viņa dzīve saistīta ar Maskavu, kanalizācijas un ūdens attīrīšanas darbiem. M. Bīmanis sāka Maskavas pilsētas kanalizācijas un ūdens attīrīšanas iekārtu ierīkošanu un apsaimniekošanu. Tolaik tās bija Eiropā lielākās notekūdeņu attīrīšanas ietaises. 1913. gadā Viskrievijas Higiēniskā izstādē Pēterburgā par Maskavas pilsētas notekūdeņu attīrīšanas sistēmas izveidi un vadību M. Bīmanis tika apbalvots ar goda diplomu, kas bija visaugstākā tehniskā atzinība.

1919. gadā dibinātajā Latvijas Universitātē (LU, līdz 1922. g. – Latvijas Augstskolā) trūka mācībspēku, tāpēc tika aicināti latviešu speciālisti no Krievijas atgriezties dzimtenē un iesaistīties jaundibinātās augstskolas darbā. M. Bīmanis 1920. gada oktobrī sāka strādāt par profesoru Sanitārās tehnikas katedrā. Turklāt viņš tika aicināts darboties Latvijas Augstskolas Organizācijas padomē, Dekānu padomē, Saimniecības padomē un citviet. Pāris gadus viņš pildīja arī saimniecības lietu prorektora amatu (1923–1925). 1924. gadā Londonā, tobrīd būdams LU prorektors, pārstāvēja Latviju Pasaules enerģijas konferencē.

Par intensīvu akadēmisko darbību profesoram M. Bīmanim 1924. gada 5. septembrī, pirms LU pastāvēšanas piecu gadu jubilejas svinībām, Inženierzinātņu fakultāte piešķīra goda doktora grādu – Dr. ing. h. c. (Doctor [artis] ingeniorum honoris causa). M. Bīmanis bija pirmais latviešu inženieris, kuram LU parādīja šādu godu. Profesors trīs reizes tika ievēlēts par Inženierzinātņu fakultātes dekānu (1927–1928, 1930–1931, 1933–1934), bet no 1931. gada jūlija sāka pildīt LU rektora pienākumus, nomainot iepriekšējo rektoru profesoru Augustu Tenteli.

Kā rektoram M. Bīmanim izdevās nostiprināt pārliecību akadēmiskajā saimē un studējošā jaunatnē par tehnikas un inženierdarinājumu sabiedrisko nozīmīgumu, skaidrojot attiecības starp kultūru un tehniskajām zināšanām, to mijiedarbību.

30. gadu sākums bija grūts laiks Latvijas Republikai, jo ekonomiskā krīze smagi skāra arī mācību iestādes, tomēr studentu skaits nesamazinājās un tika rasti līdzekļi studiju bāzes nostiprināšanai, arī ārzemju komandējumiem un citiem izdevumiem. Viņa vadībā Būvinženieru nodaļas mācību plānos tika izdarīti būtiski grozījumi. Ar 1932./1933. mācību gadu pārtrauca specializēšanos šaurās nozarēs un pārgāja uz plaša profila būvinženieru apmācību, saglabājot iepriekšējo studiju ilgumu (pieci gadi). Lai nākamais būvinženieris varētu strādāt jebkurā jomā, kas saistīta ar būvniecību, jaunais, vispusīgi orientētais mācību plāns, nodrošināja studentiem pietiekami plašas zināšanas visās galvenajās būvniecības nozarēs. Studējošo kopskaits nemitīgi pieauga, un 1931./1932. mācību gadā Universitātē mācījās 8636 studenti, kas bija par 10 % vairāk nekā 1928./1929. mācību gadā. Viens no sāpīgākiem jautājumiem bija jaunu zinātnisko kadru sagatavošana, jo valsts finansējums bija pārtraukts. Nedaudz stipendiju zinātniskajām studijām ārzemēs nodrošināja tikai Kristapa Morberga fonds, kura pārvaldes noteikumi bija apstiprināti 1930. gadā. Rektoram Saeimā bija jāizcīna vismaz līdzšinējais budžeta nodrošinājums, nemaz nerunājot par tā palielināšanu. 1931. gadā papildināja LU galvenās ēkas projektu, paredzot virs garderobes izbūvēt jaunu zāli sanāksmēm – Lielo aulu, lai svētku reizēs visa akadēmiskā saime varētu būt kopā. Lai gan projektu iecerēja pabeigt 2–3 gados, līdzekļu trūkuma dēļ, būvdarbi aizkavējās un jauno aulu atklāja tikai 1935. gadā. M. Bīmaņa vadītās Universitātes Padomes darbības laikā viens no svarīgākiem organizatoriskiem jautājumiem bija plānota divpadsmitās fakultātes – Romas katoļu teoloģijas fakultātes – atvēršana, to atverot tikai 1938. gadā. Tartu Universitātes 300 gadu jubilejas reizē tā piešķīra LU rektoram prof. M. Bīmanim goda doktora grādu – Dr. oec. merc. h. c., kas bija augstākais cieņas apliecinājums visai LU akadēmiskajai saimei. Svarīgs notikums rektora mūžā bija 1932. gada 18. maijs, kad Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komiteja par goda biedru ievēlēja prof. M. Bīmani.

Universitātes Padomes uzdevumā prof. M. Bīmanis apsveica arī Cīrihes Federālo tehnisko augstskolu 75. gadasvētkos, pasniedzot tai LU atzinības rakstu. Viņš pārstāvēja LU arī Kauņas Universitātes 10 gadu jubilejas svinībās. Prof. M. Bīmanis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III (1929) un II šķiru (1932). Viņš saņēmis arī Aizsargu organizācijas Nopelnu krustu un Latvijas Sarkanā Krusta Goda krustu. Vēlāk, 1944. gada 19. aprīlī, Universitāte Rīgā (kā LU rektori vācu okupācijas iestādes bija likušas pārdēvēt LU) ievēlēja 80 gadus veco profesoru M. Bīmani par goda biedru un viņam tika pasniegts Universitatis Litterarum Rigae goda biedra diploms.

Inženiera M. Bīmaņa daudzie raksti publicēti tā laika preses izdevumos “Latvijas Inženieru un Tehniķu Kongresa Biroja Žurnāls”, “Ekonomists”, “Jaunākās Ziņas”, “Latvis”, “Latvijas Vēstnesis”, “Pašvaldību Balss” un citos. Mācību grāmatu sagatavošanai viņš pievērsās pēc rektora un dekāna amatu atstāšanas. 30. gadu otrajā pusē ar viņa līdzdalību tika nodibināta LU Mācību grāmatu sērija, kurā ar 1. numuru 1938. gadā iznāca M. Bīmaņa darbs “Ūdens apgāde”. Izdevums vēlāk tika papildināts un izdots otrreiz 1943. gadā. Otra grāmatas daļa ar nosaukumu “Notekūdeņu novietošana un tīrīšana”. Tā tika izdota padomju varas laikā 1941. gadā. Grāmata “Pilsētu aptīrīšana” (1943.) netika iespiesta, un tās manuskriptu profesors paņēma līdzi dodoties bēgļu gaitās 1944. gadā. Vairāk nekā 50 gadus no savas dzīves M. Bīmanis veltīja inženierzinātnei un tehnikai. Prof. M. Bīmanis publicējis vairāk nekā 110 zinātnisko un tehnisko darbu, rakstījis par sanitārtehnikas jautājumiem, kas publicēti ’’Latviešu Konversācijas vārdnīcā.’’

1944. gada septembrī M. Bīmanis ar ģimeni devās trimdas gaitās uz Vāciju. 1968. gadā pārapbedīts dzimtas kapavietā Meža kapos, Rīgā.

Prof. J. Auškāps ķīmijas tehnoloģijas
laboratorijā, 20. gadi. Foto no Cēsu
vēstures un mākslas muzeja krājuma

Prof. J. Auškāps dārza darbos lauku mājās „Vāļos”, 30.
gadi. Foto no Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājuma

Auškāpu ģimene, 1935. gads. Foto no
Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājumiem

1920. gada septembrī J. Auškāps atgriezās Latvijā un iesaistījās darbā Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultātē. 1920. gada 22. oktobrī viņu iecēla par LU Ķīmijas fakultātes docentu un 1921. gada 4. maijā par vecāko docentu ķīmisko šķiedrvielu un krāsvielu tehnoloģijā. No 1924. līdz 1926. gadam J. Auškāps bija Ķīmijas fakultātes dekāns. 1930. gada 8. oktobrī J. Auškāps Ķīmijas fakultātē aizstāvēja doktora disertāciju “Organisko krāsvielu absorbcijas spektru kvantitatīvas izvērtēšanas mēģinājums”. Pēc disertācijas aizstāvēšanas J. Auškāpam tika piešķirts ķīmijas tehnoloģijas doktora grāds un 1930. gada 7. novembrī viņu ievēlēja par profesoru organiskās ķīmijas tehnoloģijā. J. Auškāps veica pētniecisko darbu ķīmisko šķiedrvielu un krāsvielu tehnoloģijā, ādas tehnoloģijā, tekstilrūpniecībā un sintētisko ārstniecības preparātu tehnoloģijā.

No 1933. gada 1. jūlija līdz 1937. gada 1. jūlijam profesors J. Auškāps bija LU rektors.

1938. gada 18. augustā prezidents Kārlis Ulmanis iecēla profesoru J. Auškāpu par izglītības ministru. Šo amatu viņš ieņēma līdz 1940. gada 21. jūnijam, kad demisionēja kopā ar pārējo Ulmaņa valdību. Jaunieceltais LU rektors Jānis Paškevičs 1940. gada oktobrī atbrīvoja viņu arī no darba LU. 1941. gada 14. jūnijā J. Auškāps tika izsūtīts uz Sibīriju. Tur J. Auškāps tika apsūdzēts kontrrevolucionāras sacelšanās un bruņota dumpja organizēšanā, viņam tika piespriests nāvessods, kas izpildīts 1942. gada 3. augustā.

Profesors J. Auškāps tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem LU rektoriem. Viņa darbības laikā tika pieņemti vairāki valdības lēmumi un likumdošanas akti, kas sekmēja un atbalstīja LU izaugsmi, zinātnes attīstību un studiju sekmīgu norisi - likums “Par atvaļinājumiem Latvijas Universitātes mācības spēkiem zinātniskām studijām”, “Par Latvijas Universitātes zinātniskās pētniecības fondu”, LU mecenāta K. Morberga fonda statūti u.c. lēmumi. 1935. gadā tika pabeigti LU Lielās aulas būvdarbi, 1937. gadā svinīgi tika atklātas arī LU Lielās aulas ērģeles.

J. Auškāps bija arī ievērojams un aktīvs izglītības ministrs. 1938. gadā tika pieņemts “Likums par valsts aizdevumiem normālas studiju gaitas nodrošināšanai augstākās valsts mācības iestādēs”. 1939. gadā tika nodibināta Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, profesors J. Auškāps veica arī Latvijas profesiju kameras organizēšanu. 1939. gadā profesors J. Auškāps pirmais sāka veidot valsts zinātnes politiku, izsakot pirmās ierosmes Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidei.

Profesors J. Auškāps izstrādājis vairāk nekā 130 zinātniskos, populārzinātniskos darbus, priekšlasījumus, rakstus un runas. Viņa pētnieciskā darba rezultāti publicēti Krievijas un ārzemju zinātniskajos žurnālos.

Būdams LU rektors un izglītības ministrs, profesors J. Auškāps piedalījās daudzos sabiedriskos pasākumos, viņa priekšlasījumi, raksti un runas guva sabiedrībā lielu popularitāti. Viņa darbi tika publicēti lielākajos Latvijas laikrakstos un žurnālos. 1938. gadā iznāca J. Auškāpa runu un rakstu apkopojums “Zinātnei un Tēvijai”, kas ir viens no izcilākajiem tālaika izdevumiem, kurā ietverti raksti, kas apskata izglītības, zinātnes, kultūras, dabas zinātņu un tehnikas jautājumus. Rakstos uzsvērta tautas vienotības un jaunatnes patriotiskās audzināšanas nozīme, tajos pausta Latvijas zemes un tautas mīlestība, nacionālā pašapziņa un patriotisms.

Sava zinātniskā darba 25 gadu jubilejā profesors J. Auškāps izteica vārdus, ko var izskatīt par viņa dzīves un darba raksturojumu: “Es ticu, ka latvietis spēj dot lielus sasniegumus un šajā ticībā esmu runājis daudz skaļus vārdus. Es tā nebaidos un nekautrējos, bet gribu šiem ideāliem sekot. Ja jūs uz tādu vīru turat labu prātu, tad jūtu spēku visus pienākumus veikt. Ja man šodien atļauts kaut ko vēlēties, tad es vēlos, lai mana ticība Latvijai, latviešu zinātnei un latviešu jaunatnei neapdziest. Es gribu pa to ceļu iet un šajā ceļā savā ticībā sadegt.”

Profesors, akadēmiķis, LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš atzīst – “Jūliju Auškāpu drīkst atzīt par izcilu LU rektoru pirmskara Latvijā, par vērienīgu Latvijas izglītības, īpaši augstākās izglītības, pilnveidotāju un par pirmo, kas sācis veidot zinātnes politiku Latvijā jau pirmās republikas laikā, mēģinot definēt zinātni kā valstij nozīmīgu un valstiskā mērogā (ne tikai Universitātes mērogā vien) atbalstāmu jomu. [Profesora J. Auškāpa runu] pamatā ir ticība nacionālajai Latvijai līdz ar ticību zinātnei, centieni savienot abas šīs Auškāpa sirdij tik tuvās pamatvērtības, centieni saistīt nacionālo un internacionālo, laikmetisko un mūžīgo, racionālās zināšanas un reliģiju. Viena no Auškāpa pamattēzēm ir zinātnes, zināšanu nepieciešamība Latvijai, lai tā spētu izdzīvot un iegūt godpilnu stāvokli starp citām Eiropas valstīm”.

M. Prīmanis (pirmais no labās puses) laboratorijā

Ēģiptē (otrajā rindā otrais no labās puses), 1933. gads

Ar kolēģiem Esenē (otrais no kreisās puses), 1936. gads

Ķīmijas fakultātes mācībspēki un absolventi pie fakultātes
(pirmajā rindā ceturtais no kreisās puses), 1937. gads

Diseldorfā (pirmais no kreisās puses), 1937. gads

1918. gadā atgriežoties Latvijā, M. Prīmani apstiprināja par Neorganiskās ķīmijas tehnoloģijas katedras docentu, vēlāk par vecāko docentu, bet no 1928. līdz 1931. gadam par Ķīmijas fakultātes dekānu.

1937./1938. gadā mācības Latvijas Universitātē (LU) noritēja 11 fakultātēs. 1938./1939. gadā – 12 fakultātēs, jo klāt nāca Romas katoļu teoloģijas fakultāte.

Pārņemot Universitātes vadību 1937. gadā līdz pat 1940. gada 29. jūlijam, M. Prīmanis turpināja sava priekšgājēja Jūlija Auškāpa iesākto darbu, prasmīgi pielietojot savu individualitāti.

M. Prīmanis cieši sadarbojās ar Universitātes sekretariātu, ko prasmīgi vadīja tās ilggadējais sekretārs Aleksandrs Valdmanis un viņa palīgs Jānis Vēliņš, kurš prof. M. Prīmani raksturo ar vārdiem: “Runājot par sava priekšnieka personību, man vispirms ir jāmin viena īpašība, kura piemīt tikai retiem cilvēkiem: spēja un prasme vadīt. Rektors M. Prīmanis patiešām vadīja Universitāti. Viņu respektēja kā mācību spēki, tā studenti, tāpat viņu respektēja arī valsts un pārējās iestādes, ar kurām viņam kā Universitātes vadītājam iznāca darīšanas... Un beigās, rektoram M. Prīmanim netrūka Valsts Prezidenta atbalsta." Arī viņa asistents Arvīds Veidemanis rektoru raksturoja kā laipnu un asprātīgu, bez jebkādiem aizspriedumiem par cilvēkiem, tautību vai reliģiju, bija īsts eiropietis.

M. Prīmanis sadarbojās ar augstāko studentu pašvaldības organizāciju – Studentu padomi. Tā organizēja studentu biedrības un pulciņus, kārtoja dažādus studentu dzīves jautājumus. Rektors M. Prīmanis vadīja arī LU Padomi un Dekānu padomi.

Liels atbalsts Universitātei bija Ministru kabineta 1935. gada 10. aprīlī izdotais likums par atvaļinājumiem mācībspēku zinātniskajām studijām un 1935. gada 12. septembrī – likums par Universitātes zinātnisko pētniecisko fondu, kuru no 1937. gada vadīja M. Prīmanis. No tā mācībspēki dabūja neatmaksājamus pabalstus zinātniskās pētniecības vajadzībām: dažādu zinātnisko aparatūru un materiālu iegādei, arhīvu pētījumiem un ekspedīciju rīkošanai.

Kā rektoram M. Prīmanim bija daudz dažādu sabiedrisku pienākumu: Rīgas Latviešu biedrības runas vīrs, LU pārstāvis Zemes bagātību pētīšanas komitejā (1936–1937), Latvijas profesiju kameras loceklis. LU rektors bija speciālas komisijas priekšgalā, kura pārvaldīja Universitātes lielā mecenāta Kristapa Morberga fondu. No tā ienākumiem tika izmaksātas stipendijas LU, Konservatorijas (tagad Mūzikas akadēmijas) un Mākslas akadēmijas studentiem, absolventiem un Universitātes zinātniskajām bibliotēkām.

1940. gada maijā Universitātē notika vēlēšanas. Par rektoru no jauna ievēlēja M. Prīmani. Nodibinoties padomju varai, vēl pirms Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā sākās augstākās izglītības pārveidošana, M. Prīmanim vajadzēja aiziet no Universitātes rektora amata. 1940. gada 29. jūlijā viņš rakstīja atlūgumu izglītības ministram. M. Prīmanim vajadzēja nodot lietas jaunajam rektoram Jānim Paškevičam, kas Rīgā bija ieradies Sarkanarmijas virsnieka tērpā ar rotas politiskā vadītāja - “poļitruka” nozīmēm.

Šajā ievēlēšanas periodā M. Prīmanis turpināja sava priekšgājēja Jūlija Auškāpa iesākto, kā arī LU ieviesa vairākus jauninājumus:

- 1938. gada 13. septembrī L. Altonovas ielā 61 atklāja Romas katoļu teoloģijas fakultāti;

- 1938. gada 15. novembrī nodibināja studiju fondu;

- Uz LU Lauksaimniecības fakultātes pamata 1938. gada 1. jūlijā nodibināja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju un 1939. gada 28. oktobrī Viestura piemiņas pilī Jelgavā notika jaunās universitātes iesvētīšana;

- Reprezentācijai tika izgatavots LU karogs, amata tērpi LU Padomes locekļiem, profesoriem un štata docentiem;

- Tika uzlabots vēsturiskās LU aulas un Padomes sēžu zāles iekārtojums.

Savos zinātniskajos pētījumos M. Prīmanis pievērsies tekstilķīmijas problēmu un teorētisko jautājumu risināšanai fizikālajā ķīmijā un Latvijas ķīmiskās rūpniecības jautājumiem. Tālab savai doktora disertācijai izvēlējās Kurzemes Meldzeres rajona brūnogles un 1936. gadā aizstāvēja disertāciju “Pētījumi par Kurzemes Meldzeres rajona brūnoglēm”. Tas attiecīgi deva ierosmi Brocēnu cementa fabrikas darbībai 1940. gadā.

1939. gadā LU nosaukumu nomainīja, pārdēvējot to par Universitāti Rīgā (Universitaet in Riga). 1941. gada 1. jūlijā pēc vācu karaspēka ienākšanas Rīgā Universitāte nekavējoties uzsāka darbību agrāko prorektoru K. Strauberga un V. Vītola vadībā. Pēc prof. K. Strauberga un A. Valdmaņa parakstīta lūguma nokārtoja iespēju M. Prīmanim atgriezties Latvijā, jo, lai izvairītos no izsūtījuma, profesors kopā ar ģimeni tobrīd atradās Vācijā. Tā paša gada 3. jūlijā K. Straubergs nosūtīja M. Prīmanim uz Vāciju telegrammu ar lūgumu atgriezties Rīgā Universitātes rektora amatā. Prof. M. Prīmani atkārtoti apstiprināja par rektoru. Universitātē tika atjaunoti darbā agrākie mācībspēki un uzņemti atpakaļ izslēgtie studenti. 16. jūlijā atjaunoja visas 11 fakultātes, ieskaitot Teoloģijas fakultāti un Romas katoļu teoloģijas fakultāti.

Savās atmiņās Jānis Vēliņš rakstīja: “Atceros svinīgo brīdi, kad viņš [Mārtiņš Prīmanis] ieradās Universitātē rektora kabinetā, kur viņu sagaidīja abi prorektori.” Pēc sasveicināšanās prorektors Vītols teica: “Mīļo rektor, ar savu ierašanos tu mums abiem ar Straubergu esi noņēmis vissmagāko nastu no pleciem - rūpes par Universitāti. Pirmais uzdevums rektoram Prīmanim pēc pārrašanās Rīgā bija rast kontaktu ar civilpārvaldes vadošām personām izglītības jautājumos. Tas arī izdevās.” 1942. gada 29. janvārī Rīgas ģenerālkomisārs H. Drekslers atsūtīja direktīvu Universitātes rektoram M. Prīmanim personīgi kārtot visus jautājumus par fakultātēm. Universitātes pastāvēšana balstījās uz nebeidzamiem kompromisiem ar civilpārvaldi. Par sekmīgu Universitātes lietu kārtošanu tanī laikā lielā mērā jāpateicas rektora personīgai izmaņai un respektam pretējā pusē (vācu pusē). Sākās mūsu jaunatnes izsūtīšana darbā uz Vāciju, kas skāra arī LU. Rektora 65. dzimšanas dienas svinības notika 1943. gada 24. janvārī Kristapa Morberga Novēlējuma fonda telpās bijušā Morberga dzīvoklī. Savā atbildes runā rektors pakavējās pie latviešu tautas likteņiem sakarā ar tās īpatnējo ģeogrāfisko stāvokli: “Mēs atrodamies starp rietumiem un austrumiem, starp Krieviju un Vāciju, starp divām lielākām varām Eiropā. Aiz mūsu austrumu robežām izplešas milzīgie Krievijas plašumi, kas no Eiropas gandrīz nemanāmi pāriet Āzijā… Uz rietumiem no mums ir Vācija, kas neapšaubāmi pieder Eiropai. Pēdējā laikā diezgan daudz latviešu domāja, ka mums vispār nav daudz jārēķinās ne ar vienu no šīm varām, bet savu valstisko patstāvību varam bāzēt tikai uz Angliju un Franciju. Es negribu noliegt nevienu no šīm lielajām nācijām, bet tās tomēr ir tālu no mums un vajadzības brīdī nevar palīdzēt. Nepielūdzama īstenība ir tāda, ka mēs esam un paliekam starp Vāciju un Krieviju, starp Eiropu un Āziju.”

Jāņa Vēliņa skatījumā: “profesors Prīmanis bija īsts eiropietis, bet palika arī latvietis, kamēr vien beidza pukstēt viņa sirds”. Studenti izmantoja jebkādu iespēju beigt Universitāti, sevišķi 1944. gadā, kad cīņas jau notika Latvijā. Visvairāk studentu beidza studijas Medicīnas fakultātē – 259 un Inženierzinātņu fakultātē – 106. 1943. gada pavasarī rektors M. Prīmanis bija spiests piekrist studentu mobilizēšanai vācu karaspēkā. Viņš norādīja, ka iesaukšanai paredzētie 538 studenti saistības ar augstskolu nokārtos līdz 1943. gada 31. decembrim. Bet jau 1944. gada 20. janvārī Universitāte saņēma jaunu Rīgas ģenerālkomisāra rīkojumu pakļaut iesaukšanai arī tos studentus, kuriem bija atļauts nokārtot saistības ar Universitāti līdz 1944. gada 1. jūnijam. LU 1939. gada 1. jūlijā bija 446 mācībspēki. No visa kopskaita - 111 (24,9%) bija profesori un 95 (21,3%) docenti. Padomju laikā mācībspēku skaits nepamatoti pieauga līdz 523. Vācu režīma laikā, kas sakrita ar M. Prīmaņa rektora laiku, tas nedaudz samazinājās.

Karam turpinoties, arvien grūtāk nācās aizstāvēt Latvijas studentu intereses. 1943. gada pavasarī rektors M. Prīmanis bija spiests piekrist studentu mobilizēšanai vācu karaspēkā.

Prof. Prīmanim ne vienmēr bija rakstura spēks, lai ar noteiktību stātos pretī latviešu inteliģences šovinistiskajām tieksmēm, pie tam viņš šo tieksmju pārstāvju priekšā varbūt jutās kavēts tieši tāpēc, ka ir repatriants, lai gan vācu okupācijas situācijā M. Prīmanis kā rektors bija darbojies veiksmīgi. 1944. gada rudenī, kad fronte draudoši tuvojās Rīgai, rektors M. Prīmanis aizbrauca uz Liepāju, lai pēc tam otrreiz dotos trimdā uz Vāciju. Miris 1950. gadā Ratingenā.

Par nopelniem M. Prīmanis apbalvots ar Triju Zvaigžņu II un III šķiras ordeni, Francijas Akadēmisko Palmas zaru (Officier d’Academie Francais) un Svētā krēsla Sv. Silvestra II šķiras ordeni un Aizsargu Nopelnu krustu.

Prezentācijas portrets rektora amatam, 1940. gads

1940./41. mācību gada atklāšana Universitātē 1940.
gada 1. oktobrī. Pirmajā rindā trešais no kreisās puses

Pēc aktīvajām armijas darbinieka gaitām J. Paškevičs 1931./32. gadā iestājies Staļina vārdā nosauktajā Komunistiskajā lauksaimniecības augstskolā Ļeņingradā. To beidzis 1934. gadā un strādājis kā politiskās ekonomijas pasniedzējs. Pēc tam no 1934. līdz 1938. gadam studējis Sarkanās profesūras institūtā Ekonomiskajā nodaļā, kā docents lasījis lekcijas kara mehānikas un tehnikas institūtos. Pēc 1938. gada bijis katedras pārzinis Sarkanās profesūras institūta Politiskās ekonomijas nodaļā, profesora vietas izpildītājs. Lasījis lekcijas par marksismu un ļeņinismu un politisko ekonomiju.

1940. gada jūnijā, Padomju Savienībai okupējot Latviju, kopā ar Padomju Armiju Rīgā ieradās arī J. Paškevičs padomju armijas virsnieka ietērpā. Jūlijā pāris nedēļas viņš pavadīja kā viens no piekomandētiem redaktoriem laikrakstā “Brīvā Zeme”, līdz pienāca viņa “zvaigžņu stunda” - augstskolas rektora amats. Latvija vēl nebija oficiāli iekļauta PSRS sastāvā, kad pēc PSRS Tautas komisāru Padomes priekšsēdētāja Andreja Višinska norādījumiem tika veiktas izmaiņas Latvijas Universitātes (LU) vadībā, ar 1940. gada 29. jūliju par pagaidu rektoru ieceļot J. Paškeviču. Tādējādi uzsākās reorganizācija LU, kas ar 25. septembri tiek pārdēvēta par Latvijas Valsts universitāti un sāk darboties pēc Maskavas universitātes pielāgotiem statūtiem. J. Paškevičs papildus rektora amatam lasa lekcijas marksisma-ļeņinisma kursā un vada paša jaunizveidotās politiskās ekonomijas un politiskās vēstures katedru.

Būdams PSKP biedrs kopš 1924. gada, J. Paškevičs lepojās ar to, ka viņa partijas biedra kartes numurs ir zem miljona, tātad piederīgs vecajiem “revolūcijas vilkiem”, kam boļševisma ideāli kompensē profesionālo zināšanu trūkumu. Tādēļ par savu galveno uzdevumu viņš uzskatīja “sagraut visu veco sistēmu, lai 1. oktobrī sāktu mācības uz padomju pamatiem”. Atrazdamies amatā nedaudz ilgāk par pusgadu, jaunais rektors izpildīja virkni partijas pavēļu - pēc Maskavas direktīvām reorganizēja LU, pārdēvēja par Latvijas Valsts Universitāti, pārstrukturēja un pārdēvēja fakultāšu nosaukumus, likvidēja teoloģijas fakultāti, izveidoja marksisma-ļeņinisma u.tml. katedras, atlaida no darba vairāk nekā 10% LU mācībspēku, nomainot tos ar politiski piemērotākiem, ieviesa mācībspēku un studentu politisko anketēšanu, slēdza korporācijas un citas studentu organizācijas, priekšmetu sistēmu nomainīja ar kursu sistēmu, atvēra vakara un neklātienes nodaļas, ieviesa obligāto krievu valodas apgūšanu.

Tomēr šie tempi Komunistiskajai partijai un padomju valdībai nelikās pietiekami ātri, tādēļ LK(b)P CK birojs 1941. gada 10. februārī pieņēma lēmumu ”Par stāvokli Latvijas Universitātē” un uz tā pamata rektoru J. Paškeviču atstādināja no amata kā “netikušu galā ar pienākumiem”. Viņa vietā ar 1941. gada 14. februāri amatā stājās Jānis Jurgens, bijušais PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) Augstākās skolas vadītājs Maskavā. Ar 15. martu J. Paškevičs tika atstādināts arī no mācībspēka pienākumiem, pamatojoties uz personas rakstura trūkumiem.

J. Jurgens kabinetā

J. Jurgens. Foto no LU rektoru portretu galerijas

Pēc tam studē Rietumu tautu komunistiskajā universitātē. Mācības beidzis, J. Jurgens no 1929. līdz 1930. gadam strādā vadošu partijas un pedagoģisko darbu Krasnojarskā, Novosibirskā un Minusinskā. 1931. gadā iestājas N. Krupskajas vārdā nosauktās Komunistiskās audzināšanas akadēmijas Ekonomikas nodaļā Maskavā, tai pašā laikā strādā par dekāna palīgu un akadēmijas partijas komitejas sekretāru. Sākot ar 1930. gadu J. Jurgens strādā par pedagogu, bet no 1933. gada - par Politiskās ekonomijas katedras vadītāju vairākās Maskavas augstākajās mācību iestādēs.

1941. gada 14. februārī, saskaņā ar Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes lēmumu, J. Jurgens pārņem Latvijas Valsts universitātes (LVU) vadību no atstādinātā rektora v.i. J. Paškeviča. Rektora amatu J. Jurgens pilda līdz tā paša gada 1. jūlijam. Šajā laikā tika atcelti sešu fakultāšu dekāni. Atvaļināja vai pazemināja amatā daudzus mācībspēkus. Likvidēja Teoloģijas, kā arī Romas katoļu teoloģijas fakultāti, slēdza korporācijas un citas studentu organizācijas. No priekšmetu sistēmas pārgāja uz kursu sistēmu. Daudzus studentus izsekoja, izslēdza un apcietināja. Represijas sasniedza kulmināciju 1941. gada 14. jūnija deportācijā. Izsūtīja 22 mācībspēkus, viņu vidū tautsaimniecības fakultātes profesoru L. Ausēju, E. Birkhānu, K. Dišleru, H. Albatu, teoloģijas - L. Adamoviču, E. Rumbu, inženierzinātņu - E. Ziemeli un ķīmijas - J. Auškāpu.

Kopš 1943. gada pavasara J. Jurgens cīnās Padomju Armijas rindās. 1944. gadā, pēc padomju varas atjaunošanas, J. Jurgens vada Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās Komitejas (CK) lektoru grupu, tā paša gada decembrī viņu ievēl par LKP CK sekretāru. Vienlaikus J. Jurgens strādā arī LVU par Politiskās ekonomijas katedras vadītāju. No 1946. gada augusta J. Jurgens strādā tikai LVU, sākumā par Ekonomikas fakultātes dekānu, pēc tam par mācību daļas prorektoru.

1949. gada augustā profesoru J. Jurgenu atkārtoti ieceļ par LVU rektoru, viņš turpina jau uzsākto “politiski nevēlamo elementu tīrīšanas akciju” un pusotra gada laikā (1949-1950) no universitātes apmēram 5000 studentiem izslēdza 866 studentus. 1950. gadā tiek likvidēta Arhitektūras fakultāte, no darba “nepareizo uzskatu” dēļ spiests aiziet profesors Jānis Endzelīns. Notiek vairākas citas izmaiņas - 1950. gada jūnijā no LVU Medicīnas fakultātes un Ķīmijas fakultātes farmācijas nodaļas izveido patstāvīgu augstskolu - Rīgas Medicīnas institūtu (tagad - Rīgas Stradiņa universitāte). 1955. gadā izveido Ekonomikas un juridisko fakultāti. 1957. gadā darbu sāk LVU zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas stacija. 1958. gadā LVU piešķir Pētera Stučkas vārdu un uz LVU tehnisko fakultāšu bāzes atjauno Rīgas Politehnisko institūtu (tagad - Rīgas Tehniskā universitāte). 1959. gadā izveido LVU Skaitļošanas centru (kopš 1990. gada Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts). 1961. gada septembrī nodibina LVU Svešvalodu katedru. Rektora amatu J. Jurgens pilda līdz 1962. gada februārim.

V. Burkēvics studiju gados

Prof. V. Burkēvics (pa labi) ar dzīvesbiedri Annu un
dēlu Visvaldi savā 70 gadu jubilejas pasākumā 1964.
gada 11. janvārī Park Plaza viesnīcā Toronto

Prof. V. Burkēvica izvadīšana no
Toronto Sv. Jāņa latviešu evaņģēliski
luteriskās baznīcas 1967. gada 26. decembrī

Absolvējot LU Mehāniskas fakultāti un iegūstot inženiera tehnologa grādu 1923. gadā, topošais zinātnieks palika augstskolā un tika ievēlēts par jaunāko asistentu LU Mehānikas fakultātes materiālu pārbaudīšanas katedrā. 1926. gadā V. Burkēvics piedalījās LU Mehānikas fakultātes rīkotajā ekskursijā uz Vāciju, apmeklējot Berlīni, Minheni un Leipcigu. Savukārt 1927. gadā V. Burkēvics tika ievēlēts par asistentu un komandēts uz būvvielu kongresu Berlīnē. Paralēli asistenta darbam augstskolā, viņš pildīja arī skolotāja pienākumus Valsts Rīgas Tehnikumā un Rīgas pilsētas Amatnieku skolā.

1935. gadā V. Burkēvics kandidēja uz LU privātdocenta amatu. Iesniedzot visus nepieciešamos dokumentus: diplomu par augstskolas beigšanu, dzīves gājuma aprakstu (Curriculum vitae), apliecību par sekmīgu praksi attiecīgā specialitātē, ieskaitot arī mācībspēka pienākumu pildīšanu, kā arī habilitācijas darbu “Priežu koka mitruma uzņemšana mērcējot”, V. Burkēvics ieguva LU privātdocenta tiesības. 1939. gadā V. Burkēvics tika ievēlēts par LU docentu un Mehāniskās tehnoloģijas katedras vadītāju, kā arī LU Materiālu pārbaudīšanas stacijas vadītāju. Tajā pašā gadā par Tēvijas mīlestību un par izciliem nopelniem valsts, sabiedrības un kultūras labā prof. V. Burkēvics tika apbalvots ar IV šķiras Atzinības krustu. 1940. gadā V. Burkēvicu ievēlēja par LU Mehāniskas fakultātes dekānu, savukārt 1943. gadā - universitātes prorektoru studentu lietās.

LU Mehānikas fakultātes mācībspēki ar priekšlasījumiem par aktuālākajiem jautājumiem tehnoloģiju jomā piedalījās dažādos kongresos un zinātnisko biedrību sapulcēs, kā arī aktīvi piedalījās Latvijas valsts saimnieciskās dzīves veidošanā. Kā norādīts LU izdevumā “Zinātne tēvzemei divdesmit gados : 1918-1938” V. Burkēvics piedalījās Latvijas Inženieru biedrības darbā, nolasot priekšlasījumus: 1934. gadā referātu “Jaunākie paņēmieni metālu pārbaudē”, savukārt 1936. gadā - “Materiālu ilgstoša pārbaude”. V. Burkēvics sniedza lielu ieguldījumu arī Latvijas Inženieru biedrības darbā, no 1934. gada pildot biedrības priekšsēdētāja pienākumus. Papildu tam V. Burkēvics piedalījās Latvijas Amatniecības kameras meistaru pārbaudes programmu izstrādāšanā un pārbaužu organizēšanā, kā arī pildīja metālapstrādes nozares godalgošanas komisijas priekšsēdētāja pienākumus zemkopības apgabalu izstādēs Rēzeknē un Jelgavā. Savukārt no 1937. gada V. Burkēvics bija Krišjāņa Barona Tautas augstskolas direktora vietas izpildītājs, bet vēlāk - direktors.

No 1937. līdz 1940. gadam prof. V. Burkēvics bija Latvijas amatniecības kameras loceklis.

1944. gads izrādījās liktenīgs pagrieziena punkts visiem Latvijas iedzīvotājiem, t. sk. arī prof. V. Burkēvicam. 1944. gada septembrī LU (1942.-1945. Rīgas Universitāte) rektors, prof. Mārtiņš Prīmanis devās uz Vāciju, atstājot savā vietā prof. V. Burkēvicu, kurš neatteica tajā grūtajā laikā un kļuva par LU rektora pienākumu izpildītāju. Galvenais prof. V. Burkēvica uzdevums bija darīt visu iespējamo, lai augstskola turpinātu savu darbu. Saprotot, ka vienīgais ceļš, lai glābtu savu ģimeni ir emigrācija, 26. septembrī LU rektora pienākumu izpildītājs prof. V. Burkēvics augstskolas darbību un īpašumus nodeva LU Ķīmijas fakultātes prof. Augustam Ķešānam (14.10.1881.-10.04.1954.), kurš rektora vietas izpildītāja pienākumus veica līdz 1944. gada novembrim.

Prof. A. Ķešānam bija lieli nopelni universitātes īpašumu saglabāšanā kara dienās. Vēlāk Paula Valdena skolnieks, izcilais zinātnieks un pedagogs, borātu ķīmijas pamatlicējs Latvijā, viens no ķīmijas terminoloģijas pamatlicējiem latviešu valodā prof. A. Ķešāns pildīja gan LVU Ķīmijas fakultātes dekāna pienākumus, gan vadīja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūta Neorganiskās ķīmijas laboratoriju. Prof. A. Ķešānu līdzgaitnieki raksturoja kā cilvēku ar lielu atbildības sajūtu, izpalīdzīgu un atsaucīgu pret kolēģiem un studentiem. Prof. A. Ķešāna meita Irma Grote izdevumā “Augusts Ķešāns dzīvē un darbā” savās atmiņās par tēvu atceras: “1944. gada septembrī fronte tuvojās Rīgai [...]. Tēvs bija stingri nolēmis palikt dzimtenē un diendienā gāja uz Ķīmijas fakultāti, cenzdamies saglabāt fakultātes inventāru. Naktī no 12. uz 13. oktobri kopā ar tēvu skatījāmies uz daudzo ugunsgrēku blāzmām, zīlēdami, vai nav nodedzinātas arī universitātes ēkas. 13. oktobra rītā devāmies apskatīt Rīgu. Ķīmijas fakultātes ēka stāvēja neskarta, tikai logi bija izbiruši un grīdas noklātas ar stikla drumslām un izkaisītiem dokumentiem. Nekur nebija redzams neviens cilvēks. Tēvs tūlīt stājās pie dokumentu kārtošanas kancelejas telpās. Arī es tiku iesaistīta šajā darbā. Turpmākajās nedēļās man bija jākārto dokumenti, jādežūrē kancelejā un jāreģistrē darbinieki, kas pamazām sāka atgriezties Rīgā. Tēvs šajā laikā bija arī visas universitātes rektora vietas izpildītājs. Lai gan trūka kurināmā, nebija elektrības, nebija gāzes, nebija ūdens, novembrī sākās studentu uzņemšana. Janvārī sākās mācības visās fakultātēs, arī tēvs lasīja lekcijas [...].”

Jauno 1944./45. mācību gadu universitāte sāka 1944. gada 15. oktobrī prof. A. Ķešāna vadībā. Acīmredzot prof. V. Burkēvics bija meklējis un atradis tieši tādu kolēģi - uzticamu un pašaizliedzīgu, kurš pielika visas pūles, lai saglabātu universitātes īpašumus un pulcēja ap sevi universitātes saimi un studentus.

Prof. V. Burkēvics 1944. gada septembrī kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Līdz 1951. gadam prof. V. Burkēvics uzturējās bēgļu nometnē Eslingenā, kur turpināja aktīvu darbu: pildīja skolotāja pienākumus latviešu tehnikumā un organizēja politehniskos kursus. Emigrācijā prof. V. Burkēvics turpināja inženieru apvienošanas darbu, 1948. gadā nodibinot Latviešu Inženieru biedrību ārzemēs un pildot biedrības prezidenta pienākumus līdz 1963. gadam. 1948. gadā prof. V. Burkēvics tika uzņemts latviešu studentu korporācijā Fraternitas Vanenica par goda filistru. 1949. gadā viņš iestājās IRO (International Refugee Organization) dienestā, bija aroda pārbaužu vadītājs un Ludvigsburgas Pārskološanas centra direktors.

1951. gada beigās prof. V. Burkēvics kopā ar ģimeni no Vācijas izceļoja uz Kanādu, kur 1953. gadā uzsāka pildīt docētāja pienākumus Raiersona Tehnoloģijas institūtā, vadot augstskolas metalurģijas nodaļu. Viņš bija arī Ontario provinces Profesionālo inženieru apvienības biedrs un šīs apvienības tehniķu un tehnologu pārbaudes komisijas loceklis. Prof. V. Burkēvics turpināja aktīvu sabiedrisko darbību: organizēja un vadīja Toronto Latviešu tautas augstskolu un bija latviešu sestdienas ģimnāzijas direktors. 1964. gadā prof. V. Burkevics Toronto atzīmēja 70 gadu jubileju, kas bija īpaši nozīmīgs pasākumu latviešu sabiedriskajā dzīvē. Godināt jubilāra izcilo devumu zinātnē, sabiedriskajā un kultūras darbā, ieradās vairāk nekā 120 viesu gan no Kanādas, gan Amerikas Savienotajām Valstīm.

Ilgus gadus prof. V. Burkēvics bija Toronto Sv. Jāņa latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes padomes priekšsēdētāja vietnieks, darbojās Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda valdē un bija korporācijas “Fraternitas Vanenica” goda filistrs. Neilgi pirms nāves prof. V. Burkēvics nodeva korporācijas glabāšanā oficiālo LU visu fakultāšu zīmogu komplektu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas zīmogu komplekts tika nodots LU rektoram prof. Jurim Zaķim. Prof. V. Burkēvics mira 1967. gada 21. decembrī Riverdāles slimnīcā Toronto.

M. Kadeks

1924. gadā M. Kadeks pabeidza Jaroslavļas universitāti, kur turpināja arī savas darba gaitas. M. Kadeka darbība pie augstākās izglītības organizēšanas aizsākās 1929. gadā, kas ilga līdz mūža beigām. No 1931. līdz 1941. gadam strādājis M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātē gan par prorektoru, gan par ekonomiskās ģeogrāfijas katedras vadītāju. Lielā Tēvijas kara laikā M. Kadeks bija Vidusāzijas tautu universitātes prorektors.

1944. gada oktobrī pēc Rīgas atbrīvošanas, pēc ilgiem prombūtnes gadiem atgriezās dzimtenē. 5. novembrī M. Kadeks kļūst par LVU rektoru, saņemot visas amata pilnvaras no profesora A. Ķešāna, bet apstiprināts rektora amatā tika 1945. gada 12. aprīlī. Galvenie trūkumi LVU darbības atjaunošanā pēc Otrā pasaules kara bija telpu trūkums, nepietiekams mācību grāmatu skaits, bet galvenais - trūka kvalificētu pasniedzēju, lai varētu uzsākt jauno studiju gadu. M. Kadeks 1945. gada 15. janvārī savā uzrunā universitātes kolektīvam uzsver:

“Mācību spēki un zinātnieki ne tikai māca un pasniedz – viņiem arī ir jāaudzina tiem uzticētie studenti. Tas ir grūts, bet goda pilns uzdevums. Bet, lai varētu sekmīgi audzināt citus, daudz jādara un jāmācās pašiem”.

1946. gadā, kad nodibināja Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju, M. Kadeku apstiprināja par tās īsteno locekli, ievēlēja par tās viceprezidentu un iecēla arī par Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta direktoru. Viņš vadīja arī PSRS ekonomiskās ģeogrāfijas katedru, lasīja lekcijas ekonomiskajā ģeogrāfijā, ģeogrāfijas vēsturē, ekonomiskajā rajonēšanā.

Jāatzīmē arī, ka M. Kadeks uzsvēra nepieciešamību izveidot Bioloģijas, Fizikas un matemātikas, Ģeogrāfijas, Ģeoloģijas, Juridisko un Vēstures fakultāti, norādot, ka trūkst zinātniski sagatavotu ģeologu un ģeogrāfu.

M. Kadeks daudz palīdzējis Ģeogrāfijas fakultātes veidošanā tās pirmajam dekānam profesoram Ģ. Ramanim. No 1946. gada oktobra viņš vadīja Ģeogrāfijas fakultātes PSRS ģeogrāfijas katedru un bija Latvijas PSR Ģeogrāfijas biedrības dibināšanas iniciators un tās pirmais priekšsēdētājs.

M. Kadeka zinātniskā darbība bija saistīta ar ekonomisko rajonēšanu, PSRS ekonomisko ģeogrāfiju, kartogrāfiju un Krievijas ģeogrāfijas vēsturi. M. Kadeks bija pirmais Padomju Latvijas ģeogrāfs, kurš veica republikas ekonomisko rajonēšanu. Katrā no zinātnes virzieniem viņš devis lielu ieguldījumu.

M. Kadeks piedalījās kartogrāfiska darba “Pasaules lielā padomju atlanta” projekta izstrādāšanā, kurš izdots laika posmā no 1937. līdz 1940. gadam. Atlantam tika izstrādātas Baltijas valstu un Somijas kartes. M. Kadeks vadījis akadēmijas izdevumu “Zinātņu Akadēmijas Vēstis”.

Studentus īpaši saistījusi M. Kadeka pasniegtā ģeogrāfijas vēsture, jo viņa darbi ir vienīgie, kuros atklāti ģeogrāfiskās izglītības vēsture Krievijā no Pētera I laikiem līdz 19. gs. 60. gadiem.

M. Kadeka zinātniskie sasniegumi novērtēti, piešķirot viņam Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu, Darba Sarkanā Karoga ordeni un medaļu “Par izcilu darbu Lielā Tēvijas karā 1941.-1945.g.”.

2009. gadā LU Bibliotēka, godinot rektorus, veidojusi izstādi „LU rektori – no pirmsākumiem līdz mūsdienām: Mārtiņš Prīmanis un Matvejs Kadeks.”

V. Šteinbergs

Savā profesionālajā darbībā V. Šteinbergs pievērsies gan filozofijas vēstures un vēstures filozofijas, gan ekoloģijas problēmām. Savos darbos bijis kvēls komunistiskās idejas aizstāvis. V. Šteinbergs ir vairāku monogrāfiju autors, tostarp sarakstījis darbu “Čārlzs Skots no Latvijas” (1981), kas vēsta par revolucionāru Kārli Jansonu. Par šo monogrāfiju viņš 1982. gadā saņēmis Latvijas PSR Valsts prēmiju.

No 1962. līdz 1970. gadam bijis LVU rektors. V. Šteinberga vadības laikā universitātē pieauga studentu, fakultāšu, katedru un mācību programmu skaits, tika nodibinātas Ķīmijas (1964), Svešvalodu (1965), Ekonomikas, Juridiskā un filozofijas (1968) fakultātes. Kā būtisks viņa darbības panākums ir 1966. gadā izveidotā LVU Filozofijas nodaļa. Šajā gadā arī aizsākta pirmkursnieku Aristoteļa svētku tradīcija. V. Šteinberga vadībā, lai celtu studiju līmeni, liela uzmanība tika pievērsta mācībspēku kvalifikācijas celšanai, jaunas tehnikas un aparatūras ieviešanai, laboratoriju modernizēšanai u.c., tomēr viņa laikā universitāte bija ļoti padomiska – galvenā uzmanība tika pievērsta ideoloģijai, padomiskai audzināšanai, varai nekaitīgu mācībspēku atlasei, mācību satura politizēšanai u.tml.

Pēc rektora amata pienākumu pildīšanas beigām, V. Šteinbergs bijis LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures un filozofijas institūta (1971-1981) un Filozofijas un tiesību institūta direktors (1981-1991), kā arī ilgu laiku LPSR Augstākās Padomes deputāts (1962-1985).

V. Millers, 20. gs. 60. gadi.
Attēls no LU Vēstures muzeja

LVU 60 gadu jubilejas svinības Lielajā aulā
1979. gadā. No kreisās puses rektors prof.
V. Millers. Attēls no LU Vēstures muzeja

LVU Vēstures muzeja ekspozīcijas atklāšana
Raiņa bulv. 19, 1979. gada 7. februāris.
Attēls no LU Vēstures muzeja

Līdztekus pasniedzēja darbam augstskolā V. Millers strādāja zinātnisko darbu, izvēloties savu zinātniskās pētniecības jomu - valsts tiesības. Viņš sagatavoja un publicēja vairākus zinātniskus darbus un jau pēc diviem gadiem 1954. gadā sekmīgi aizstāvēja juridisko zinātņu kandidāta disertāciju “Создание конституции Латвийской ССР” (“Latvijas PSR konstitūcijas izveide”).

Savukārt disertāciju “Создание советской государственности в Латвии” (“Padomju valstiskuma izveide Latvijā”) V. Millers 1966. gadā aizstāvēja Maskavas Valsts universitātē (toreiz - Московский ордена Ленина и ордена Трудового Красного знамени государственный университет им. М.В. Ломоносова), iegūstot juridisko zinātņu doktora grādu. Disertācija tika izdota arī apjomīgā monogrāfijas veidā, ko 1967. gadā Rīgā klajā laida izdevniecība “Zinātne”.

Strauji veidojās arī V. Millera akadēmiskā karjera. 1962. gadā viņu ievēlēja par LVU prorektoru un V. Millers šo pienākumu pildīja līdz 1965. gadam. Pēc veiksmīgi aizstāvētās disertācijas, 1967. gadā juridisko zinātņu doktors V. Millers tika ievēlēts par LVU profesoru. Par nozīmīgu pagrieziena punktu gan prof. V. Millera dzīvē, gan augstskolas attīstībā kļuva 1970. gads, kad LVU rektora amata pienākumi un atbildība tika pārcelti no prof. Valentīna Šteinberga uz prof. V. Millera pleciem. Paralēli rektora darbam prof. V. Millers no 1970. līdz 1974. gadam pildīja arī LVU Juridiskās fakultātes Valsts un tiesību zinātņu katedras vadītāja pienākumus un turpināja zinātnisko darbu. Tika publicēti V. Millera darbi par Baltijas valstu nodibināšanos un attīstību, Latvijas sabiedriski politiskās domas attīstības jautājumiem, kuros centrālā vieta bija valststiesībām.

Līdztekus rektora pienākumiem prof. V. Millers vadīja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūtu un bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Par izciliem nopelniem augstākās izglītības attīstības veicināšanā un sasniegumiem zinātnē 1977. gadā prof. V. Milleram tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātniskā darbinieka nosaukums.

Prof. V. Millers šķīrās no dzīves 1992. gada 1. februārī, tika izvadīts no LU Lielās aulas un apbedīts Meža kapos Rīgā.

Teju divu gadu desmitu laikā, atrodoties rektora amatā, prof. V. Millera mērķis bija izveidot LVU par augstākās izglītības vadošo zinātniski metodisko centru Latvijā.

Liela uzmanība tika pievērsta zinātniski pētnieciskās infrastruktūras attīstībai, kā arī jaunu akadēmisko studiju programmu izveidei. Tika reorganizētas un izveidotas patstāvīgas fakultātes: Vēstures un filozofijas fakultāte un Juridiskā fakultāte. 1975. gadā ielika pamatus LVU Cietvielu fizikas zinātniskajam izpētes korpusam, savukārt 1978. gadā izveidoja LVU Cietvielu fizikas zinātniskās pētniecības institūtu, par kura direktoru tika iecelts doc. Juris Zaķis. 1980. gadā prof. Riharda Kondratoviča vadībā darbu uzsāka LVU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava “Babīte”. Turpinot pilnveidot studiju programmas, 1982. gadā izveidoja LVU Pedagoģijas fakultāti, kuras priekšgalā stājās dekāns doc. Gunārs Gulbis, savukārt 1987. gadā dekānes doc. Žanetas Ilmetes vadībā darbu uzsāka LVU Vadības un ekonomikās informātikas fakultāte.

Viens no nozīmīgākajiem prof. V. Millera nopelniem bija LVU sadarbības veicināšana ar citu valstu universitātēm, veidojot un nostiprinot LVU akadēmiskās darbības un zinātnisko sasniegumu starptautisko atpazīstamību. Tika noslēgti sadarbības līgumi: 1971. gadā ar Prāgas Kārļa (Carolinum) universitāti Čehoslovākijā, 1976. - Maskavas Valsts universitāti, 1980. - Nikolaja Kopernika Toruņas universitāti (Polija), 1984. - Osmanijas universitāti Haidarabadā (Indija) un Tisrinas universitāti Latakijā (Sīrija), 1985. - Šcecinas universitāti (Polija), kā arī Tartu, Viļņas, Odesas, Tbilisi, Taškentas un Kazahijas universitātēm.

Rektora prof. V. Millera darbības laiks iezīmējas ar daudzu māksliniecisko kolektīvu izveidi, kuri kļuva par neatņemamu LVU kultūras, radošās un mākslinieciskās darbības stūrakmeni. 1975. gads LVU īpaši iezīmējās ar virkni māksliniecisko kolektīvu dibināšanu: uz pirmo mēģinājumu diriģenta Daumanta Gaiļa vadībā sanāca sieviešu koris “Minjona”, māksliniece Helga Ingeborga Melbārde uzņēmās keramikas studijas “Vāpe” vadīšanu, pirmo reizi kopā pulcējās LVU kamerorķestris, kā arī tapa vokāli instrumentālais ansamblis “Inversija”. 1978. gadā šiem kolektīviem sekoja LVU simfoniskais orķestris un LVU Kustību teātris, kura mākslinieciskais vadītājs ilgus gadus bija Ansis Rūtentāls. Savukārt 1980. gadā latviešu tautas deju soļus un dziesmas sāka apgūt LVU folkloras deju kopa “Dandari”, un divus gadus vēlāk - senās mūzikas sarežģītajā nošu rakstā pirmo reizi kopīgi ieskatījās ansamblis “Canto”.

Līdztekus pienākumiem LVU prof. V. Millers tika iesaistīts un pildīja virkni atbildīgus amatus gan izglītības jomā, gan valsts pārvaldē. No 1965. līdz 1966. gadam viņš bija Latvijas PSR Valsts augstākās un vidējās speciālās izglītības komitejas priekšsēdētājs, vēlāk – no 1966. līdz 1970. gadam - Latvijas PSR Valsts augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrs. Prof. V. Millers tika ievēlēts par deputātu Latvijas PSR Augstākajā Padomē un Rīgas pilsētas padomē. Savukārt jau pēc LVU rektora pienākumu pildīšanas, 1988. gadā V. Millers kā Latvijas PSR Augstākās Padomes likumdošanas ierosinājumu komisijas priekšsēdētāja vietnieks vadīja Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija darba grupu Latvijas PSR Konstitūcijas un citu republikas likumdošanas aktu pilnveidošanai.

Kopā ar tēvu, māti, mazais Juris vidū starp vecāko
māsu un jaunāko brāli. 20. gs. 30-to gadu beigas

J. Zaķis rektora amatā, 1999. gads

J. Zaķis saņem Triju Zvaigžņu ordeni 2000. gadā

Grāmatas “Profesors Dr.ing.h.c. Mārtiņš Bīmanis: dzīve
un darbs” atvēršanas svētkos, 2014. gadā LU Bibliotēkā

Profesora J. Zaķa plašās zināšanas, pieredze pedagoģiskajā darbā un lieliskās organizatora spējas pamanīja LVU vadība. Profesoram tika piedāvāta LVU zinātņu prorektora vieta. 1984. gadā profesors pārgāja strādāt uz LVU rektorātu.

1987. gadā Latvijas Universitātē (LU) notika pirmās demokrātiskās rektora vēlēšanas ar trīs kandidātiem. Viens no kandidātiem bija J. Zaķis. Šajās vēlēšanās J. Zaķis pārliecinoši uzvarēja. Tas bija laiks, kad sabruka PSRS un Latvija atjaunoja neatkarību. Viens no pirmajiem darbiem, ko rektors veica pēc neatkarības atgūšanas, reformējot universitāti, ieviesa bakalaura, maģistra un doktora grādu sistēmu. Rektora vadīšanas laikā 1990. gadā LU tika atjaunota Teoloģijas fakultāte. Tajā pašā gadā Rēzeknē sāka darboties LU Latgales filiāle. 1991. gada 18. septembrī Latvijas Republikas Augstākā padome apstiprināja LU Satversmi, kuras pirmais pants noteica: “Latvijas Universitāte ir Latvijas Republikas valsts akadēmiskās izglītības, zinātnes un kultūras iestāde – Alma Mater, kas atrodas Latvijā un kalpo tās tautas interesēm.” J. Zaķis laikrakstam “Diena” norādīja: “Savu pārkārtošanas ceļu esam izvēlējušies, un atbilstoši tam rakstīta arī Satversme.”

90. gadu sākumā dzima sapnis par LU pilsētiņas izveidi: “Mans sapnis ir radīt Universitātes pilsētu. Pilsētu ar mērķtiecīgi koncentrētu apbūvi, ar visu to, kas kalpo augstskolai. [.. ] Ticu, ka ar laiku kaut kur Rīgas tuvumā tiks radīta Latvijas Universitātes pilsētiņa. Arhitektoniski mīļa un piesātināta ar studiju garu. Te būs savas pļavas, ezeri, meži... [..] Mans skats pievērsts Mazā Baltezera krastiem...”

J. Zaķim uzticējās arī nākamajās rektora vēlēšanās 1992. gadā un 1996. gadā. Tas bija grūts posms LU un arī rektora dzīvē: samazināta valsts finansējuma apstākļos bija jāveic reforma LU. 1993. gadā tika nodibināta Eirofakultāte, kuras uzdevums bija “palīdzēt pēcpadomju sabiedrībā izveidot neideoloģizētu sociālo zinātņu struktūru un Baltijas valstu universitātes pietuvināt Rietumu universitātēm studiju, pētniecības un darba organizācijas ziņā.” Baltijas nozīmes Eirofakultātes galvenā mītne, pateicoties J. Zaķa darbībai, atradās LU. Studentiem radās iespēja apmeklēt citvalstu mācībspēku lasītās lekcijas. 1997. gadā atjaunoja Medicīnas fakultāti. 1999. gadā, pateicoties J. Zaķa aktīvai darbībai, nodibināja LU Lituānistikas centru, Latvijas un Igaunijas institūtu Valkā.

LU rektoram nācās risināt ne mazums problēmu. 1999. gadā Ministru kabinets izdeva rīkojumu Nr.384 "Par Latvijas Universitātes un Latvijas Medicīnas akadēmijas reorganizāciju". Latvijas valdība bija izdevusi rīkojumu likvidēt LU - Latvijas Republikā dibinātās Universitātes tiesību pārņēmēju, lai LU vietā dibinātu jaunu augstskolu, apvienojot LU un Medicīnas akadēmiju (Rīgas Stradiņa universitāti), un lai nevajadzētu atdot Universitātei likumīgi piederošos īpašumus. Tomēr valdības plānu neizdevās realizēt.

J. Zaķa rektora termiņš beidzās 2000. gada maijā un viņš nebija tiesīgs kandidēt uz pārvēlēšanu. Rektors pārtrauca savu 13 gadus ilgo darbu LU vadībā. J. Zaķis bija trešais ilgāk amatā esošais rektors pēc V. Millera, kas rektora amatā bija 17 gadus, un J. Jurgena, kas nostrādāja dažus mēnešus ilgāk par J. Zaķi. J. Zaķis uzrakstījis 14 monogrāfijas un vairāk nekā 350 publikācijas.

J. Zaķis vienā no savām grāmatām “Ceļi uz virsotnēm” rakstīja: “Mani par pieaugušo pārvērta Latvijas Universitāte, kuras slieksni pirmo reizi pārkāpu 1955. gadā. Tad arī sākās mana pārtapšana no studenta - Zaķa par rektoru - Zaķi. Šajā laikā esmu pārvērties līdz nepazīšanai. Mani pārveidoja LU tā, ka beidzot pats iedrošinājos pārveidot LU.”

I. Lācis, viņa kundze Dace, blakus mazmeita
Anna. Stāv no kreisās puses meita Gunta un
mazmeitiņa Rūta (rokās), znots Andris, meita
Baiba un dēls Kaspars. Vidū - mazdēls
Reinis, 2000. gads. Foto G. Kajons

Nīderlandes karalienes Beatrikses (Beatrix) vizīte
LU, 2006. gads. No kreisās puses I. Lācis un
Nīderlandes karaliene Beatrikse. Foto T. Grīnbergs

LU rektora tikšanās ar bijušajiem rektoriem,
2016. gads. No kreisās puses I. Muižnieks,
I. Lācis, J. Zaķis. Foto T. Grīnbergs

Pēc augstskolas beigšanas I. Lācis palika strādāt savā Alma Mater. Sākumā par laborantu, tad sekoja akadēmiskā karjera. No 1977. līdz 1980. gadam I. Lācis bija LVU aspirants, 1980. gadā kļuva par Fizikas un matemātikas zinātņu kandidātu. 1989. gadā viņam radās iespēja veikt zinātnisko darbu Vācijā, Kaizerslauternas universitātē. I. Lācis bija tiešais liecinieks Vācijas Federatīvajā republikā laikā, kad kritis Berlīnes mūris. Vācu valodas apgūšanai I. Lācis izmēģinājis īpašu metodi, kas tajā laikā lietota Maskavā, - valodu apgūst lasot tautasdziesmas, dejojot un lēkājot “notikušas arī apmācības miegā”. I. Lācis stāsta, ka divu nedēļu laikā šādi viņš “sataustījis valodas garšu”. Kad ieradies Cīrihē, viņš sev par pārsteigumu atklājis, ka tur neviens nerunā vāciski. Cīrihē runā Šveices vācu valodā, kas būtiski atšķiras no tās, kuru I. Lācis apguva. Bez jebkādiem kursiem I. Lācis apguvis arī šo valodu un vēlāk no tās tulkojis Vācijas augstskolu likumu latviski.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, I. Lācis kļuva par LU docentu, šajā pašā gadā ieguva fizikas doktora grādu, savukārt 1993. gadā habilitēto fizikas doktora grādu. Šajā gadā I. Lācis nodarbojās arī ar zinātnisko darbu Cīrihes Augstākajā tehniskajā skolā. 90. gadu vidū I. Lācis kļuva par LU Optometrijas un redzes zinātnes nodaļas un LU CFI Optisko materiālu laboratorijas vadītāju. 1996. gadā viņš ieņēma profesora amatu LU, 1998. gadā uzsāka darboties kā LU Zinātnes padomes priekšsēdētājs, bet 1999. gadā kļuva par LU Doktorantūras programmas direktoru un Ministru prezidenta padomnieku izglītības jautājumos. Pirms ievēlēšanas par rektoru I. Lācis divus gadus bija zinātņu prorektors.

1992. gadā I. Lācis kopā kopā ar kolēģiem fiziķiem un mediķiem sāka darbu redzes zinātnē, kā arī izveidoja bakalaura un maģistrantūras optometrijas studijas programmas. I. Lāča zinātniskās intereses ir redzes uztvere, acu kustības, stereoredzes slieksnis, binokulārās redzes nestabilitātes, kristālu augšana, stiklu struktūra, cietvielu optiskās īpašības. Profesors ir daudzu zinātnisko rakstu autors, piedalījies starptautiskās zinātnes konferencēs.

I. Lācis ir Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īstenais loceklis, LZA senators, UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas, ASV Optiķu asociācijas, Latvijas Profesoru asociācijas, Latvijas Optometristu un optiķu asociācijas un Latvijas Fiziķu biedrības biedrs, LU Fonda valdes priekšsēdētājs.

Rektora amatā LU Satversmes sapulce I. Lāci ievēlēja 2000. gada maijā. Savukārt 2003. gada maijā I. Lācis kā vienīgais pretendents par LU rektoru kļuva atkārtoti.

I. Lāča vadīšanas laikā LU piedzīvoja strauju attīstību un modernizāciju. Universitātē tika iedzīvināts komandas vadības stils, augstskola palielināja savu atpazīstamību Eiropā. Tika izveidotas doktorantūras skolas, īstenota ideja par zinātnisko grantu piešķiršanu, izveidots LU Lāzeru centrs, ieviestas stipendijas emeritētajiem profesoriem. LU tika izveidotas šādas jaunas mācību laboratorijas: Pusvadītāju ierīces, Cietvielu ķīmija un materiālu tehnoloģija, Optika un fizioloģiskā optika. Tika paaugstināta LU īpašumu faktiskā vērtība, izveidota Ratnieku lauku teritorija – konferenču un atpūtas komplekss.

Atskatoties uz Universitātes vadītāja amatā pavadīto laiku, I. Lācis atzīst, ka rektors nav līdzīgs imperatoram, kurš visu īsteno viens pats. Viņa vislielākā veiksme ir kolēģi, ar kuriem kopā nācies strādāt, - labi, gaiši, smaidoši un droši cilvēki. I. Lācis atzīst, ka rektoram ir jāspēj nesavtīgi palīdzēt, nedomājot par savu labumu.

Jaunievēlētais LU rektors profesors
M. Auziņš, 2007. gads. Foto T. Grīnbergs

“Bilde, kas pašam M. Auziņam liek ar prieku
atcerēties rektora gadus”, 2014. gads.
Foto no M. Auziņa privātā arhīva

LU Fizikas un matemātikas fakultātes profesors
M. Auziņš, 2016. gads. Foto T. Grīnbergs

M. Auziņš mācījies Rīgas 49. vidusskolā ar pastiprinātu ķīmijas novirzienu. Skolā M. Auziņam ļoti patika dabas zinātņu priekšmeti, vienmēr padevās fizika. Tie gadi M. Auziņam atmiņā palikuši kā skaists laiks. Pēc vidusskolas beigšanas no 1974. līdz 1979. gadam studējis fiziku Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultātē. M. Auziņam studiju gados LU bija ļoti izteikta sabiedriskā un radošā dzīve. Studenti brauca uz celtnieku vienībām, dziedāja, dejoja, spēlēja teātri. Ļoti populāri bija dažādi tūrisma pasākumi.

1973. gadā M. Auziņš sāka strādāt LU par Ķīmijas fakultātes laborantu. Savu karjeru viņš sāka no zemākā pakāpiena. Tas nozīmē, ka viņam “Alma mater” ir pazīstama gan kā studentam, pēc tam kā darbiniekam, visbeidzot – kā rektoram un zinātniekam. Jau 1979. gadā, uzreiz pēc universitātes absolvēšanas, sākas pasniedzēja darbs. No 1994. gada līdz šim brīdim M. Auziņš ir LU Fizikas un matemātikas fakultātes Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs. 1995. gadā M. Auziņš iegūst LU habilitētā fizikas doktora grādu, 1997. gadā – kļūst par LU profesoru, bet 1998. gadā - par Latvijas Zinātņu Akadēmijas (LZA) īsteno locekli. No 1998. līdz 2003. gadam viņš ir LU Fizikas un matemātikas fakultātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktors. Ar M. Auziņa ierosmi un aktīvu darbību 2005. gadā LU Fizikas un matemātikas fakultātē tiek atklāts Lāzeru centrs, kuram ir vislielākie lāzeru resursi Latvijā.

Akadēmiķis veic lielu darbu zinātnisko/akadēmisko un koleģiālo institūciju vadībā un darbībā: LU Fizikas profesoru padomes priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu padomes loceklis, LZA Senāta loceklis, LU Senāta loceklis, Fizikas, astronomijas un mehānikas doktora studiju programmas direktors, Promocijas padomes loceklis, Latvijas Republikas Stratēģiskās analīzes komisijas loceklis, Fizikas biedrības izpildkomitejas loceklis, Amerikas Fizikas biedrības un Apvienotās Karalistes Fizikas institūta biedrs, zinātniskā žurnāla “Central European Journal of Physics” redaktors.

Profesors M. Auziņš ir LZA 2010. gada Lielās medaļas laureāts. LZA Lielā medaļa (kopš 1992.gada) ir augstākais apbalvojums, ko akadēmija ik gadu piešķir diviem zinātniekiem (Latvijas un ārvalstu) par izciliem radošiem sasniegumiem. Šī balva zinātnieku vidē tiek īpaši augstu vērtēta. LZA Senāts nolēma piešķirt LZA Lielo medaļu akadēmiķim M. Auziņam par izcilu ieguldījumu koherento procesu izpētē atomu un molekulu fizikā.

2015. gadā starp izcilākiem zinātniskiem sasniegumiem ar diplomu ir apbalvots profesora M. Auziņa, profesora R. Ferbera, Dr. F. Gahbauera, Mg. A. Bērziņa un Dr. A. Mozera pētījums “Magneto-optisko rezonanšu izmantošana vāju magnētisko lauku mērīšanai”.

Sasniegumi Latvijā paver ceļu uz sadarbību ar izciliem fiziķiem pasaules universitātēs. M. Auziņš stažējies augstskolās ārpus Latvijas: pusgadu strādājis Pekinas Universitātē Ķīnā, gadu Bīlefeldes Universitātē Vācijā, bijis Karaliskās biedrības viesprofesors Saseksas universitātē Anglijā, kā arī Millera viesprofesors Kalifornijas universitātē Bērklijā Amerikas Savienotajās valstīs.

Kopā ar profesoru Ruvinu Ferberu un kolēģiem no Kalifornijas universitātes Bērklijā M. Auziņš publicējis divas monogrāfijas – pirmo “Optical polarization of molecules” 1995. gadā izdeva Kembridžas Universitātes izdevniecībā, atkārtotu izdevumu šī monogrāfija piedzīvoja 2005. gadā, savukārt otra monogrāfija “Optically polarized atoms: understanding light-atoms interactions” dienasgaismu ieraudzīja 2010. gadā Oksfordas universitātes izdevniecībā. Viņš ir vairāk nekā 100 zinātnisko publikāciju autors recenzējamos starptautiskos žurnālos un referējis vairāk nekā 140 konferencēs. Viņa darbu skaitā ir vairāki populārzinātniski un publicistiski raksti.

2007. gadā M. Auziņš tika ievēlēts par LU rektoru, 2011. gadā šajā amatā viņš tika ievēlēts atkārtoti. Profesors savulaik atzinis, ka par rektoru kļuvis īpaši netiecoties uz šo amatu, bet rektora pienākumus pildīja ar azartu, ar sajūtu, ka var “izdarīt jēdzīgas lietas”.

Atskatoties uz divu darbības termiņu laikā paveikto, M. Auziņš secinājis, ka astoņu gadu laikā sasniegts daudz, proti, LU parādījās starptautiskajos augstskolu reitingos. M. Auziņš ir gandarīts par to, ka LU ir vienīgā augstskola valstī, kas spējusi ierindoties pasaules labāko universitāšu vidū: “Domāju, ka esam pārliecināti, ka LU ir viena no Latvijas pamatvērtībām, katrs no rektoriem saprot, ka tas ir posms universitātes, viņa un valsts dzīvē un ka katra uzdevums ir sniegt savu ieguldījumu attīstībā”. Bet vislielākais sasniegums - Akadēmiskais centrs Torņakalnā. Tas ir nozīmīgs solis universitātes attīstībā.

No kreisās puses prorektors J. Krūmiņš, rektors
I. Lācis un prorektors I. Muižnieks, 2004. gads

I. Muižnieka uzruna rektora vēlēšanās,
2015. gads. Foto V. Proškins

I. Muižnieks jaunuzceltā LU Dabaszinātņu
akadēmiskā centra Torņakalnā atklāšanas
pasākumā 7. septembrī, 2015. gads

Kā norāda pats I. Muižnieks, viņa egocentrisms neļāva sekot vecākiem, virzoties pa literāriem vai tēlotājas mākslas ceļiem – nākamais rektors vienmēr gribējis būt pirmais, tādēļ izvēle šķīrās starp bioloģiju un medicīnu, jomām, kurās vecāki viņam jau nebūtu priekšā. Jau skolas gados jauno censoni aizrāva jautājums, “kā īsti tā dzīvība funkcionē. Nevis puķes un putni, bet – kas tam ir vēderā, kā tas darbojas?” tādēļ vidusskolas pēdējā klasē, sākotnēji svārstoties starp psiholoģijas studijām Pēterburgā un Teātra fakultāti (vecāku dēļ), I. Muižnieks spēra soli pavisam citā virzienā. Viņš nolēma studēt kādā virzienā saistībā ar ķīmiju – vai nu bioloģiju, vai arī medicīnu. Tā kā I. Muižnieks nokavēja iestāšanos Rīgas Medicīnas institūtā, viņš devās pie biologiem Universitātē, komisijai norādot, ka viņu interesē mikrobioloģija. Šī nejaušību un svārstību virkne galu galā izrādījās liktenīga, jo rektors atzīst, ka “tagad nekur citur kā mikroorganismu molekulārajā ģenētikā nevaru sevi iztēloties”.

Papildu aspekts zinātnieka karjeras izvēlei bija arī fakts, ka nodarbošanās ar zinātni padomju laikos bija vienīgā taciņa, kas varēja sniegt iekšējās brīvības sajūtu. Studiju laikā I. Muižniekam tika dota iespēja aizbraukt uz Kārļa Universitāti Prāgā un uz citām Padomju Savienības vietām (Kazaņu un Novosibirsku), paplašinot redzeslauku. Nākamais rektors stāsta, ka studiju laikā nebija čakls lekciju apmeklētājs un pat prasījis oficiālu atļauju nepiedalīties lekcijās, vēloties visu teorētisko bāzi apgūt mājās. Savukārt centās piedalīties visos semināros un laboratorijas darbos. 1976. gadā I. Muižnieks ieguvis bioloģijas un ķīmijas pasniedzēja kvalifikāciju LVU, Bioloģijas fakultātē. Pēc tam strādājis par LVU Augu attīstības fizioloģijas laboratorijas zinātnisko līdzstrādnieku, piedaloties arī vairākās ekspedīcijās, t.sk., 1986. gadā devies ekspedīcijā kopā ar mikrobioloģijas institūtu uz Kuriļu salām (vulkānisks arhipelāgs starp Krieviju un Ķīnu). Šajā laikā I. Muižnieks ir strādājis un papildinājis zināšanas vairākās Eiropas universitātēs – Prāgas Kārļa Universitātē (sadarbība 1981-1988), Rēgensburgas Universitātē (1988-1989), Ķelnes Universitātē (1992-1996), vienlaikus veicinot LU sadarbību ar tām.

Sākot ar 1990. gadu kļuvis par LU Bioloģijas fakultātes docentu. No šī punkta I. Muižnieks sācis strauju kāpumu pa karjeras kāpnēm – 1992. gadā kļuva LU Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāju (1992-1998), 1993. gadā nostrificēts Latvijas Republikas (LR) zinātņu doktora grāds bioloģijā par darbu, kas 1980. gadā aizstāvēts bioloģijas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai mikrobioloģijā ar tēmu “Purīnu un pirimidīnu metabolisma paralēlie ceļi augsnes mikrobioloģijā”, 1997. gadā ieguva Dr. hab. biol. grādu par darbu kopu “Dažu imūnmodulatoru mikrobioloģiskās sintēzes izpēte”. Tajā pašā gadā iecelts par LU Bioloģijas fakultātes dekānu (1997-2000), bet 1998. gadā par LZA korespondētājlocekli. 2000. gadā I. Muižnieks ievēlēts par LZA akadēmiķi un kļūst par LU zinātņu prorektoru. Šo amatu I. Muižnieks pilda līdz 2015. gadam, kad tiek ievēlēts par LU rektoru. Rektora vēlēšanās I. Muižnieks ieguva pārliecinošu balsu vairākumu, viņu atbalstīja 178 universitātes Satversmes sapulces delegāti, pret bija 104, bet par viņa konkurentu, Datorikas fakultātes dekānu Juri Borzovu par - 76, pret – 206.